Kā var sacensties tautas dejā?

Ir jauni un mūsdienīgi dejas žanri, kas kļuvuši par sportu un pat mēģina pretendēt uz vietu olimpiskajās spēlēs, kur jau ir daiļslidošana un mākslas vingrošana ar dejas elementiem.

Tomēr tā nav tautas deja. Arī mūsu, tāpat kā kaimiņvalstīs attīstītās skatuviskās dejas grupas regulāri piedalās konkursos, kur noskaidro labākās grupas vai arī horeogrāfi sacenšas jaunrades deju konkursos. Protams, arī tās nav tautas dejas. Dažreiz liekas, ka nav nopietni runāt par sacensību tautas dejā, jo kāda tur sacensība, kad visi pa pāriem dejo plaukstiņpolku vai mugurdanci. Tā taču ir sadzīves kultūra, kur mēs dejojam citu iemeslu dēļ, bet ne jau lai sacenstos. Tāds uzskats tomēr ir par šauru. Sacensties var gan pāru dejās, gan individuālajās jeb solo dejās. Tā Lietuvas tautas deju sacīkstē «Patrepsyne» notiek tikai pāru deju konkurss, bet Latvijas «Vedam danci» sacensība notiek arī solo dejās un pat grupu dejās.

Norvēģu tautas deja iekaro Eirovīziju... un Latviju

Biju ļoti iepriecināts, kad Eirovīizijā 2009. uzvaru guva Norvēģija ar priekšnesumu, kur līdzās tautas melodijai N. Ribaka izpildījumā labi sagatavoti dejotāji dejoja norvēģu tradicionālo halingu – puišu sacensību deju no Halingdāles novada. Norvēģijas uzvara toreiz radīja sprādzienveidīgu intereses pieaugumu par sacensību tautas dejām, īpaši halingu. Halingas sacīkste notiek reizi gadā, tāpat kā pie mums «Vedam danci» un Lietuvā «Patrepsyne». Tomēr tas nav vienīgais norvēģu iespaids. Jau 1995. gadā, tieši ietekmējoties no tā, ka Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā notiek muzikantu un dejotāju konkursi, radās doma par tamlīdzīgu notikumu Latvijā. Tā radās ideja par Latvijas tradicionālo deju sacīksti «Vedam danci» un Latvijas koklētāju konkursu «Zelta kokles». Protams, norvēģu halingu mēs latviešu tautas dejas sacīkstē nedejojām, jo pašiem savas labas sacensību dejas.

Nesenu interviju ar vienu no norvēģu tautas dejas grupas «Frykar» dejotājiem var lasīt te:

Lietuviešu «Patrepsyne» dzimst Latvijā

Ņemot vērā, ka XX gadsimta 90. gadu otrajā pusē Latvijā nebija daudz tautas deju zinātāju, novērtēt dejotājus un pašu konkursu aicinājām talkā speciālistus no kaimiņvalstīm. Latviešu jaunos dejotājus brauca palīgā novērtēt lietuvietes – horeogrāfe, Šauļu Universitātes docente Ramute Gaučaite un Šauļu Kultūras centra Etniskās kultūras nodaļas vadītāja Diāna Martinaitiene, bet no Igaunijas – Juris Žīgurs, Igaunijas Deju svētku tehniskais direktors. Latvijas speciālistus pārstāvēja Deju svētku virsvadītāja Ingrīda Saulīte un jaunā horeogrāfe, deju folkloras vācēja Sniedze Grīnberga. Interesanti, ka lietuviešu kolēģes drīz vien paziņoja, ka arī Lietuvā vajadzīga tāda pati tautas deju sacīkste. Tā arī notika – mācoties no mums, no mūsu ieguvumiem un arī no kļūdām, Lietuvā 2006. gadā notika pirmā tautas deju sacīkste, ko nosauca par «Patrepsyne», kas latviski nozīmē tricināšanās deju jeb tripiņu.

Uzvarētāji grib sacensties starptautiski

Gribētu uzrakstīt visus labākos dejotājus, tautas deju sacensību uzvarētājus. Tomēr saraksts sanāktu pārāk garš. Varu teikt to, ka Latvijā vislabākie dejotāji solo dejošanā dzīvo Rīgā, bet pāru un grupu dejās labākie jāmeklē Latgalē. Jāteic, ka visi uzvarētāji darbojas tajās vietās, kur ir stipras jauniešu folkloras kopas. Savukārt Lietuvā, kur tautas deju kustība dažu gadu laikā ir ievērojami paplašinājusies, labākie dejotāji nāk no tām pilsētām un novadiem, kur darbojas stipri etnokultūras klubi un etniskās kultūras centri. Īpaši izceļams ir Šilales Etnokultūras klubs, ko vada Irmina Kebliene. Varbūt pienācis laiks sacensties starptautiskā līmenī?

Par «Vedam danci» un citiem folkloras konkursiem vairāk lasi te:

Par «Patrepsyne» lasi vairāk te:

Ernests Spīčs

Horeogrāfs, strādā zinātniskajā institūcijā «Biznesa kompetences centrs», kur pēta mūsdienu etnoproduktus. E. Spīčs ir tautas deju sacīkstes «Vedam danci» izveidotājs, kā arī Lietuvas tautas deju sacīkstes «Patrepsyne» vērtēšanas komisijas vadītājs.