Tas ir reāls no Eiropas Savienības izsūtīta bēgļa stāsts - reportāža, kurā mēģināts izprast notikumu attēlošanu plašsaziņas līdzekļos, pētot šo notikumu dalībnieku un upuru emocijas un spriedumus. Izrādes centrā ir divi varoņi - Bēglis, kurš sapņo nokļūt Eiropā, un Reportiere, dedzīga «vecās pasaules un eiropeisko principu» pamatu saglabāšanas atbalstītāja. Divi nesamierināmi ienaidnieki, kuri satiekas neparastā situācijā šokējošos apstākļos, iepazīst viens otru, iemīlas, daudz ko pārvērtē un saprot.
«Bēglis Ali ibn Bahran, kuram ir sieva un četri bērni, ir ieradies Eiropā pēc palīdzības - pēc tā, kas viņam pienākas, jo viņa valstī ir karš. Viņš šai izrādē ir «svešais» - gan pēc ādas krāsas, gan pēc ticības, gan pēc mentalitātes,» stāsta izrādes galvenās lomas atveidotājs aktieris Andris Bulis, atzīstot, ka, gatavojoties šai lomai, viņš ilgi sevī lauzis priekšstatus par patvēruma meklētājiem. «Es diezgan ilgi biju neitrāls savā nostājā, taču pēc teroraktiem Eiropā mans viedoklis krasi mainījās - līdz pārliecībai, ka mums bēgļi nav vajadzīgi. Jā, es saprotu, ka arī latvieši savulaik ir devušies bēgļu gaitās un svešajās valstīs ir spējuši integrēties. Bet - mēs esam cita rase. Un tomēr, arvien vairāk uzzinot par bēgļu kustību Eiropā, redzot dokumentālus kadrus, es iestājos par eiropeiskām vērtībām un savas nācijas saglabāšanu,» atklāj Andris Bulis. Viņš apzinās, ka attieksme pret šo jautājumu mūsu sabiedrībā nav viennozīmīga, ka jautājums ir diskutabls, tāpēc izrāde veidota tā, lai bez kādas didaktikas liktu skatītājam pašam sākt domāt, kurā pusē nostāties - vai būt humānam un pieņemt to, ka mūsu valstī var ienākt cita kultūra, kas diktē savus noteikumus, vai iestāties par vērtībām, ar kurām definējam savu valsti, savu kultūru. Kas mūsos uzvarēs - pašsaglabāšanās instinkts vai humānisms ar tiesībām uz pašiznīcināšanos? Kam mēs izstiepjam roku, vai nelaimīgam saucējam pēc palīdzības, vai «vilkam aitas ādā»?
