Menu
RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Viena no tiem «ar nenormālajām smadzenēm». Gaļina Poliščuka par to kā nomirt feisbukā, apēst cilvēku un iemīlēt bēgli

Evija Hauka
Foto: Publicitātes

«Teātris ir tāda metafiziska lieta. Es ticu mistiskām sakritībām un liktenim, tam, ka būs tā, kā būs,» saka režisore Gaļina Poliščuka. Bija laiks, kad viņas vārds nenozuda no mediju virsrakstiem, bet nu jau dažus gadus – klusums, jo viņa ir citur. Sarunā ar TVNET režisore stāsta par Krieviju, kur sēdina cietumā par pokemonu ķeršanu, par trakajiem aktieriem, kas «gatavi vagonus kraut», un režisoru «nenormālajām smadzenēm».

Gaļina ir ceļā – fiziskā, radošā, emocionālā – starp Krieviju, Igauniju, Vāciju, kur iestudē izrādes, un Latviju, kur dzīvo viņai tuvākie - meita un vecāki, starp radošiem meklējumiem, pilsētām, teātriem un aktieriem, ko jāpamet tieši tad, kad iemīl.

Kad Dailes teātra Mazajā zālē pēc viņas jaunākās izrādes «Dzīvības kvota» skan aplausi, Gaļina ar iestudējuma komandu jau kravā ceļa somas, lai nākamajā rītā dotos uz Sanktpēterburgu, kur piedalīsies teātra festivālā «Varavīksne». Viņa atzīstas, ka ir pagurusi no skrējiena, kas ilgst jau sešus gadus, kopš viņas izlolotā Teātra Observatorija Rīgā tika slēgta.

Lai Teātra Observatorija izdzīvotu, jūs cīnījāties kā lauva – ar visādiem paņēmieniem, bet tad negaidīti nozudāt no publiskās telpas. Pastāstiet, ko visu šo laiku darījāt?

Es tieši domāju par to, ka pietiekami necīnījāmies par Observatoriju.

Kad skatījos, kā par sevi cīnījās telekanāls «Dožģ» (Дождь), sapratu, ka pati biju vainīga, apjuku, noticēju ne tiem, kuriem vajadzēja.

Kad paliku bez darba, bija smagi – pirmo gadu uz teātri vispār negāju. Mājās bija sakrājušās daudzas vizītkartes, ko man laikā, kad braucām uz festivāliem, bija iedevuši teātru vadītāji. Tobrīd man nenāca prātā kaut kur doties, jo bija izveidojusies cieša saikne ar Observatorijas aktieriem. Žēl, mēs visi ar lielu siltumu atceramies šo laiku. Tā bija burvīga, radoša māja, kurā jutāmies labi. Prezidents nāca uz izrādēm, visas biļetes bija izpārdotas. Toreiz likās neiespējami, ka teātri kādreiz varētu aizvērt. Un tomēr tā notika…

Igaunijā mani aicināja vadīt Igaunijas krievu teātri. Es atteicos, bet biju gatava iestudēt izrādes. Pēc tam mani sāka aicināt uz Krievijas teātriem. Arī tagad man ir piedāvājumi kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju. Iespējams, ka piekritīšu, jo esmu nogurusi no tā, ka visu laiku mainās teātri, direktori, kolektīvi. Līdzko pierodu pie cilvēkiem, ir jādodas projām. Iestudēju apmēram divas izrādes gadā.

Krievijā un Igaunijā režisoriem ir labs honorārs – man pietiek. Naudu es pelnu tur, lai kādu laiku varētu dzīvot Latvijā ar meitu un vecākiem.

Latvijā izrādes skatos reti, jo teātris man ir darbs – reizēm jānoskatās 10 izrādes pēc kārtas, un, kad vien varu, izmantoju iespēju pabūt ar meitu. Viņa studē Rīgas Stradiņa universitātē par ārsti.

Divas izrādes gadā nav maz…

Nav gan. Ir jāizstrādā koncepcija, trīs, četrus mēnešus ir mēģinājumi. Publika ir dažāda, jānoskaņojas.

Krievijā taču ir cenzūra! Vai radoši brīvam cilvēkam tur strādāt nav sarežģīti?

Cenšos nestrādāt ne Maskavā, ne Sanktpēterburgā, jo tur joprojām ir tā sauktais hudsovet (Худсовет - mākslinieciskā padome). Atnāk komisija un sākas: «Šo ainu aizvāciet, to mainiet.» Es domāju, ka tas ir pārpalikums no padomju laikiem.

Nevis Putins kaut ko diktē, bet darbojas cilvēka privātās bailes: ek, ka tikai kaut kas nenotiek.

Piemēram, izrādē, ko kritiķi gribēja nominēt «Zelta maskai», aktieri izdomāja scēnu ar cilvēka apēšanu kā metaforu. Teātra vadība bija kategoriski pret. Aktieri mani atbalstīja un izrāde iznāca ar šo epizodi, bet drīz vien - pēc gada izņēma no repertuāra.

Krievijā ir citi apjomi - milzīgi attālumi starp pilsētām un arī pilsētas ar miljoniem iedzīvotāju. Ārpus Maskavas ir brīvība – iestudē, ko gribi, tāpēc kritiķi visu laiku braukā no vienas pilsētas uz citu.

Kad Krievijā saka «mūsu mazā pilsētiņa», tas nozīmē, ka tur dzīvo 200 000 cilvēku.

Kāda ir teātra vide, aktieri Krievijā?

Ja tu esi režisors un ieej teātrī, visi pieceļas, izrāda lielu cieņu. Režisoru tur respektē. Mūsu aktrise Baiba Broka reiz teica: «Ja režisors mani uzrunā uz jūs, es vairs nevaru mēģināt, jo izslejos un sāku justies lepna, kā «Jūs».» Arī man ar to ir grūti, jo gribas, lai attiecības būtu tuvas. Ja gribu rakt dziļāk, distance traucē sasniegt labu rezultātu, tāpēc cenšos satuvināties ar aktieriem, kopā iedzert vīnu.

Vai mūsdienās vēl eksistē kaut kas tik romantisks kā «krievu dvēseles» plašums?

Pie mums Latvijā ir svarīga nauda, bizness. Kāds reiz teica, ka ieviest sankcijas pret Krieviju nav jēgas - tās neiedarbosies. Nauda ir svarīga šovbiznesa elitei, bet, ja tu strādā teātrī, tad esi traks, fanātiķis.

Skatos, viņiem vienalga, kas mugurā, cik naudas makā,

galvenais, lai ir iespēja strādāt un izsisties. Izveidot karjeru tik lielā valstī un pilsētās ir grūti, jo konkurence ir milzīga. Tas attiecas uz visām jomām. Tāpēc viņi ir gatavi būt kustībā 24 stundas diennaktī. Es reizēm nespēju turēt līdzi. Te, Nacionālajā teātrī man pietrūka mēģinājumu с 10 до 14 часов, bet tur es domāju: «Ak, lūdzu, palaidiet mani mājās, nevaru tādā tempā.» Kad tiesībsargājošās iestādes vērsās pret Kirilu Serebreņņikovu, daudzi sociālajos tīklos rakstīja:

«Nevajag saistīties ar valsti un tās naudu.»

Krievijā ir izplatīts viedoklis, ka māksliniekam jānoiet pagrīdē un jāizdzīvo «kaut kā». Tas atgādina 20.gadsimta 80. gadus, kad vienmēr bija draugi, kas pabaroja, izguldīja. Turpretim mums Latvijā dominē materiālisms, naudas vara, mantu kults.

Krievijā var vienkārši savākt aktierus, kas, ja vajadzēs, naktī par velti kraus vagonus.

Viss mākslas vārdā! Pie mums nekas tāds nav iespējams.

Dodoties dziļāk Krievijā, krievu dvēsele nebeidz pārsteigt!

Kamenskas teātra labāko aktieri, kas manās izrādēs nospēlēja divas galvenās lomas, noķēra par zālītes pīpēšanu un iesēdināja uz 7,5 gadiem.

Viņam palika trīs bērni. Iztēlojieties! Es raudāju, rakstīju sociālajos tīklos. Lūk, Krievija! Ar prātu nesaprast. Paradoksāli, bet tur cilvēki ir tādi «pareizi», saka: «Narkotikām pie mums nav vieta!» Krievijā – ar tās alkohola lietošanas tradīcijām! Blogeri, kurš Jekaterinburgā baznīcā ķēra pokemonus, notiesāja un ielika cietumā. No vienas puses, ir liela cilvēku labestība, no otras – lūk, šis.

Savās izrādēs jūs «turat roku uz laikmeta pulsa» - «Dzīvības kvota» ir par aktuālajām bēgļu kvotām, humānismu, stereotipiem, naidu, izdzīvošanu. Iepriekšējā izrāde «Facebook Post Scriptum» - par virtuālo avataru, dzīvi, kas paiet sociālajos tīklos.

Krievijas kritiķiem feisbuks patika, viņi teica, ka, neraugoties uz to, ka esam tik dažādi, mēs komunicējam sociālajos tīklos, uzzinot ne vien politiskos jaunumus, bet arī par savi, reizēm par nāvi. Andra Buļa varonis nomira, bet palika dzīvot Facebook, kur izlasīja, ka ir miris. Feisbuku aizvien izrādām festivālos, ar viesizrādēm braucam uz Pēterburgu un Maskavu.

Runājot par jaunāko izrādi, viss sākās ar to, ka man pašai nebija atbildes, kā es izturos pret bēgļiem. No vienas puses, es ne visai labi pieņemu musulmaņus, no otras - kad televīzijā redzu kadrus, kuros cilvēki slīkst un cieš, domāju, vai tiešām nespēju nevienam palīdzēt, un kur gan ir mūsu cilvēcība? Neviennozīmīgo attieksmi pret bēgļiem labi raksturoja mākslinieks Atis Dzērve:

tev iedod konfekšu sauju, kurā ir viena saindēta... Ir sajūta, ka saindētas ir visas.

Izrādes pamatā ir reāls stāsts par ungāru žurnālisti, kas iemīlējās sīrietī, kuru izsūtīja no valsts, un viņi vairs nevarēja satikties. Izrāde vairāk skar Eiropas problēmas, tomēr arī Krievijā jautājums par attieksmi pret iebraucējiem ir aktuāls.

video

Kāda vispār ir dzīve mūsdienu Krievijā?

Provincē pārņem sajūta, ka esi nokļuvis 15 gadu tālā pagātnē. Tas jaušams visā – apģērbā, servisā, attieksmē, teātrī.

Ir profesionāli, labi aktieri, bet izrādes forma mīnus 10 gadi – nu, kā tad tā?

Nesaprotu, kāpēc nenopļaut pie mājām zāli? Laikam 70 padomju varas gados cilvēkiem ir pamatīgi iepotēts, ka nekas nav tavs. Krievijā tomēr jūtama zināma agresivitāte, bet Vācijā pretēji. Es tā jūsmoju par Vācijas kultūru! Tur viss ir organizēts ar lielu pietāti un rūpēm par otru cilvēku. Vācieši ir daudz darījuši, lai viņos neredzētu Otrā pasaules kara agresoru, tāpēc baidās, ka pašreizējās negācijas bēgļu sakarā var izraisīt neofašisma atdzimšanu.

Kādu redzat mūsdienu teātri?

Mani interesē mūsdienu stāsti, drāma. Teātris ir šodienīgāks par kino, jo izrāde repertuārā ir dažus gadus, reizēm īsāku laiku.

Ja tā nerunā par to, kas cilvēkam sāp tagad, uz kādu gan skatītāju var cerēt?

Mūsdienu dramaturģija aplūko spēcīgas, interesantas tēmas. Piemēram, lasīju lugu par dzīvi netālā nākotnē. Sieviete dodas uz iepazīšanās biroju, kur modelē ideālo partneri – robotu. Cita starpā viņa izvēlas vīrieša dvēseliskās īpašības.

Aktieris, kuru ielika cietumā par zālītes pīpēšanu, manā izrādē «Pārcēlājs» spēlēja dzērāju, kas tiek pieņemts darbā par pārcēlāju uz viņpasauli, kur satiek savu mīļoto, Brodski un Dievu. Izrāde ir par staigāšanu viņpus – to otru pusi. «Pārcēlājs» patika gan kritiķiem, gan vienkāršiem cilvēkiem, kas skatījās un raudāja. Lugas autore ir talantīgā ukraiņu žurnāliste Anna Jablonska, kura gāja bojā teroraktā Domodedovā. Viņa atlidoja, lai saņemtu labākā dramaturga balvu.

Annu sauca uz skatuves vienu, otru reizi. Nenāca. Tajā brīdī viņa jau bija mirusi.

Mistiskas sakritības. Bet teātrī bez maģijas taču nevar...

Teātris ir tāda metafiziska lieta. Es ticu mistiskām sakritībām un liktenim, tam, ka būs tā, kā būs. Vienā izrādē aktierim Genādijam Iļjinam bija maza, epizodiska loma. Viņš spēlēja tēvu, kurš dodas nomirt jūrā. Pēc kāda laika man zvana teātra direktors: «Gena aizgāja jūrā nomirt.» Kad viņš nomira, tuvinieki atrada pirms desmit gadiem rakstītu vēstuli, kurā pausta Genādija pēdējā griba. Tajā viņš lūdza, lai pelnus pēc viņa nāves izkaisa jūrā.

Par režisori

Gaļina ir dzimusi un augusi Jēkabpilī. Agrā jaunībā strādāja par stjuarti, tad studēja Filoloģijas fakultātē un kļuva par krievu literatūras skolotāju.

Jau «apzinātā vecumā» - 27 gados sāka studēt Teātra mākslas akadēmijā Krievijā (GITIS). Uzreiz pēc tam nonāca Jaunajā Rīgas teātrī pie Alvja Hermaņa. Sekoja Nacionālā teātra periods, 2005. gadā viņas vadībā tapa neatkarīgā trupa «Teātra Observatorija». 2010. gadā Gaļina ar asarām acīs paziņoja, ka tā tiek slēgta.

Nākamajā sezonā režisore piekritusi iestudēt Maskavā un Astanā izrādi «Kazahstāna». Un vēl... Poliščuka atklāj, ka piekritusi vadīt kādu teātri Krievijā.

ES Vācija Ceļi Krievija Justs Alkohols Rīgas Stradiņa universitāte Ukraina Jēkabpils Facebook Andris Bulis Dailes teātris
0 Komentāri