Recenzija: Deju koncerts «Vēl simts gadu dejai»

Ernests Spīčs
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ilmārs Znotiņš

Laikam ilgi gaidījām šo brīdi, kad skatuviskās dejas draugi droši nostāsies uz savām kājām un neturēsies pie savas mammas – tautas dejas brunčiem. Pateicos koncerta «Vēl simts gadu dejai» mākslinieciskajai vadītājai Guntai Skujai par uzņēmību un, teikšu godīgi, – arī drosmi. Noteikti ir vēl daudz cilvēku, kas labprātāk jaunradītās horeogrāfijas sauktu par tautas deju. Tas vairs nav nepieciešams. Skatuviskā deja sen ir pašpietiekama, tā stāv stingri un tai ir trīs spēcīgi zari.

Arēna Rīga noteikti ir viena no vislabākajām vietām, kur parādīt mūsu skatuviskās dejas spēku. Ideāla grīda, pietiekami plašs dejas laukums, ap 10 000 skatītāju vietu, tehniskās iespējas. Tas jau ir zināms. Šoreiz pārsteidza scenogrāfija ar Latvijas dabas skatu video projekcijām uz grīdas un dejražu kā arī jau mūžībā aizgājušā dejas kritiķa Erika Tivuma atmiņām par horeogrāfiskās jaunrades noslēpumiem. Un dejotāji. Tik saliedētu un vienotu dejas izjūtu sen nebiju baudījis. Tādējādi pat ne tik izdevušās dejas koncerta veidotāji «iecēla saulītē».

Skatuviskā deja tās vairāk nekā 60 gadus ilgajā vēsturē ir zarojusies. Koncerts ļoti uzskatāmi, varbūt var teikt - pat hrestomātiski, parādīja arī trīs galvenos zarus skatuviskās dejas attīstībā. Atgādināšu.

1. zars «tautiskā deja» – tās ir tautas dejām tuvas horeogrāfijas vai apdares. Piemēri: U.Šteina «Vāveru polka», H. Sūna «Audēju deja». Lai arī šis zars pēdējā laikā mazāk kopts, tomēr rodas arī jaunas, piemēram, J.Purviņa «Nerejati, ciema suņi».

2. zars «skatuviskā deja» – spilgtākie piemēri bija pārstāvēti ar horeogrāfu H. Tangijevas-Birznieces, U.Žagatas, A. Spuras un I. Magones veikumu. Diemžēl visi jau mūžībā. Tomēr šis zars ir stiprs, un to apliecina tādu dejražu kā I. Dreļa, V. Birnbauma, J. Ērgļa un citu veikums.

3. zars «folkbalets». Te gan mums vēl trūcīgi. Spilgtākais šā zara pārstāvis A. Daņiļēvičs bija pārstāvēts ar trīs dejām – «Ampeļdanci», «Jāņu nakti lietus lija» un «Aiz Daugavas vara dārzs».

Par šo folkbaletu esmu priecīgs, jo tas ļoti atsvaidzina nedaudz ieciklējušos skatuviskās dejas jaunrades procesus. Te gan ir ļoti augstas prasības dejotājiem, bet, kā redzam, I. Pētersonas-Lazdānes «Daiļrade» ir krietni pacēlusi latiņu. Iepriekšējie dejas grandi, ansambļi «Dancis», «Liesma», «Teiksma», «Rotaļa», «Līgo» nu spiesti iespringt un izvēlēties, kādu dejas ceļu iet turpmāk.

Beigās citēšu Guntas Skujas vārdus, kurus izlasīju koncerta «Vēl simts gadu dejai» programmiņā un kas pasaka būtiskāko: «Tautā iemīļoti deju autori un viņu darītie darbi šajā koncertā vienos deju izpildītājus un skatītājus. (..) Visus horeogrāfus, kuri ir pārstāvēti šajā koncertā, pazīstu – tie ir gan mani skolotāji, gan mani kolēģi. Katrs no viņiem ir spilgta personība un ar savām horeogrāfijām ieņem neizdzēšamu vietu skatuviskās dejas pūrā.»

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu