"Dziedošajās ģimenēs" Uškānus pārstāvēs ģimenes galva Artūrs, sieva Inta, dēls Matīss un viņu draugi, kuri gadu gaitā jau kļuvuši par ģimeni, - Inga un Armands.

TVNET saruna ar Uškānu ģimenes tēti - Artūru.

Kurš bija idejas autors tam, ka arī jūsu ģimenei jāstartē šajā konkursā? Vai grūti nācās pierunāt pārējos?

Sākotnēji tā bija mana ideja, kurai nekavējoties piekrita dēls Matīss un ģimenes draugs Armands. Punktu pielika Inga, pasakot: „Jāmēģina piedalīties! Jātiek vaļā no ikdienas rutīnas!” - lai gan mēs to visu sākumā lielākā vai mazākā mērā uztvērām kā joku.

„Rutīnu” un „jokus” pārtrauca telefona zvans – mēs esam uzņemti šovā!

Kā pašlaik, kad jau šovs tuvojas finālam, jūtaties?

Jūtamies tāpat kā sākumā – koncentrējamies izpildāmajai dziesmai, atkārtojam tekstu, savas mūzikas instrumentu partijas. Nekas īpaši nav mainījies – atbildība tā pati, kas jebkurā uzstāšanās reizē.

Ar kurām ģimenēm jums ir izveidojušās vislabākās attiecības?

Grūti kādu īpaši nodalīt, katrai ģimenei ir tā „rozīnīte”, kas to padara īpašu, cienījamu. Katrā ģimenē ir kāds, kuru nu jau vairs nevar saukt par parastu paziņu.

Kā jūs raksturotu savu ģimeni - ar ko atšķiraties no citām?

Atšķiramies ar to, ka starp mums ir tā garīgā radniecība, kas varbūt ir pat spēcīgāka par asinsradniecību.

Kaut vai piemērs, ka ar Ingu bijām pazīstami un spēlējuši kopā daudz agrāk, nekā es iepazinos ar Intu. Lielā mērā, pateicoties Ingai, arī Inta vēlāk sāka apgūt sev jaunus mūzikas instrumentus un uzstāties kopā ar mums. Armands ar savu iniciatīvu ir ļoti daudz devis Matīsam, lai viņš arvien vairāk attīstītu savas muzikālās dotības, kuras pēc bērnu mūzikas skolas bija gatavs atstāt novārtā. Priekš sevis savukārt atklāju, ka mūsu kopīgā sadarbība Armandu ir padarījusi par mūsu ģimenes garīgo krustdēlu. Turklāt bieži vien ne tikai priecīgi brīži, bet visvairāk kopīgas nepatikšanas sarado arī kopš dzimšanas nepazīstamus cilvēkus. Spilgts piemērs iepriekšējā dziedošo ģimeņu sezonā bija Riču ģimene.

Viens no žūrijas izteiktajiem komentāriem - jūsu spēks ir latgaliskās asinis dzīslās, bet prasās dažādot priekšnesumus... Vai strādājat pie tā?

Mēs jau dažādojam, taču niansēti – parādās jauni instrumenti, jauni stili, žanri, tērpi, pat horeogrāfija.

Tas, ka esam temperamentīgi, jā, mums patīk tāda mūzika, kurā var kārtīgi izdauzīties.

Mēs nepiedalāmies šovā lai lauztu sevi, bet lai parādītu, kādi esam. Protams, veidojot uzstāšanās, pašizglītojamies, pašpapildināmies, uzliekam sev virsuzdevumu – katrā dziesmā ir kāds sarežģīts elements, kas jānospēlē vai jānodzied ne tā, kā to radis darīt iepriekš, bet kurš neprecīzi izpildīts var izjaukt ansambļa kopējo skanējumu, ņemam arī rokās sen nespēlētus instrumentus – Inta akordeonu, es – basu… Bet par to, ka kādam tas viss šķiet vienveidīgi, ir labs teiciens – neesam pieci lati, lai visiem patiktu. Galvenais, ka savējie sapratīs.

Kas jums ir visgrūtāk nācies šajā šovā?

Pirmdienas. Katru nakti pēc šova veicam ceļu no Rīgas uz Daugavpili, nākamajā dienā meitenēm jāiet uz darbu, puišiem uz skolu. Arī emociju pēc šova ir daudz, bet nav laika tās izgaršot… Jāstrādā, jāmācās. Man savukārt pirmdiena sanāk vienīgā brīvdiena nedēļā.

Noteikti ir bijis kāds komisks atgadījums visa šova laikā: padalieties ar mums!

Viskomiskākais šķiet apstāklis, ka, neko nezinot viens par otra uzstāšanos,

gandrīz katru nedēļu esam saģērbušies līdzīgi ar Krūmiņiem

– mēs baltā, viņi baltā, mēs ādas biksēs, viņi arī, viņi džinsos, mēs arī. Līdzīgi ir ar Brūveriem – bieži vien sakrīt gaume tērpu izvēlē.

Vēl atmiņā ir nakts atpakaļceļš no šova, kad mašīnā salūza sildītājs, un, lai nesvīstu priekšējais logs, nācās turēt vaļā sānu logus. Ārā jau rudens, auksti, tāpēc meitenes satinās visos iespējamos šova tērpos un lakatos, turklāt ar puišu platmalēm galvās. Visu ceļu kopā smējāmies un bildējām viņas ar mobilajiem telefoniem.

Vienā no uzstāšanās reizēm meitenēm bija jādzied duetā, kad Inta sajauca vārdus un sāka sacerēt savus.

Inga acumirklī uztver situāciju un sāk sacerēt savu tekstu, turklāt abas sacer pilnīgi identiskus tekstus. Pēc uzstāšanās abas nokristījām par dziedošajām māsām Ķempēm (no latviešu dzejnieces Mirdzas Ķempes uzvārda).

Kas ir trīs vārdi, kas raksturo jūsu ģimeni?

Mūzika. Teātris. Ceļš.

Kādas  tradīcijas ir ģimenē? Kaut kas netipisks vai interesants?

Visskaistākā tradīcija ir miers un klusums mājās. Starp citu, arī mūsu draugi, kad atnāk ciemos, ir pamanījuši, ka mūsu mājās ir miera aura, kad nevajag pat īpaši daudz runāt, bet baudīt mirkļus, kad netraucē skaņa. Trokšņa un trakuma pietiek ārpus mājām.

Kādas ir domas par žūrijas darbu - kritiku? Un kā vērtējat skatītāju balsojumu - vai tas maz spēj būt objektīvs?

Ir bijuši gadījumi, kad augsts žūrijas vērtējums nesniedz prieku, jo pats zini, ka nav bijis labi, un gluži otrādi, zema atzīme nespēj atņemt prieku, ka kādā uzstāšanās brīdī esi labi izdarījis to, kas panākts ar milzīgu darbu. Šajā ziņā jāatzīst arī to, ka neviens speciālists nevar būt perfekts visās jomās.

Pat ģeniāls džeza mūziķis diez vai būs spējīgs nodziedāt, piemēram, vienkāršu tautasdziesmu tā, kā to dara etnomūziķis, un otrādi.

Jebkurā radošajā nozarē pastāv tikai indivīda subjektīvais viedoklis, tāpēc žūrijai ir vienkārši jādara savs darbs. Vienīgi būtu jāizsargājas no atšķirīgu kritēriju lietošanas, vērtējot ģimenes, kā arī jāizvairās no pārsteidzīgiem, it kā profesionāliem, bet tai pašā laikā kļūdainiem secinājumiem publiski. Tāpat gribētos no žūrijas dzirdēt kritiku, kura liek domāt un attīstīties, nevis apstrīdēt viņu teikto un aizkulisēs dzirdēt sarunas, ka tas vai cits žūrijas pārstāvis „neko nesaprata” vai „ja tādu atzīmi ielika, tad vismaz lai paskaidro, kāpēc”.

Tikpat subjektīvs ir arī skatītāju vērtējums, taču tas sastāv no daudzu vērtētāju kopuma, tāpēc ataino sabiedrības viedokli. Cik tas ir pareizs? Mēs taču ejam vēlēt Saeimu un balsojam par dažādām partijām.

Ja jums tomēr nāktos pamest šovu - kam jūs novēlētu uzvaru?

Izturīgākajam. Uzvarēs tas, kurš nepadosies spiedienam no malas un kurš apzināti vai intuīcijas līmenī izvēlēsies repertuāru, par kuru balsos skatītājs.

Ko jums ir devis šis šovs? Atziņas...

Pieredzes nekad nav par daudz. Ja kāds vēl pirms pusgada būtu teicis, ka tādā “mērkaķa ātrumā” ar vienu, diviem mēģinājumiem nedēļā (un tā vairākas nedēļas pēc kārtas) iemācīsimies jaunu gabalu izpildīšanai tiešajā ēterā, teiktu, ka tas ir absurds, cilvēka smadzenes to nespēj. Spēj!

Lai arī beigās ne viss sanāk gludi, bet spēj! Vajag tikai ticēt sev un saviem mīļajiem cilvēkiem tev blakus.

Vēlējums pašiem un pārējām ģimenēm...

Ir labi būt kopā. Ir labi kopā dziedāt Do-Re-Mi un apkampties kārtējā raidījumā beigās. Nav labi, kad kādam jāaiziet un atvadīties. Nav svarīgi, kurš uzvarēs, spēle ir spēle, svarīgi ir atcerēties, ka dzīvē ir bijis liels notikums, kuru mēs piedzīvojām visi kopā, lai iepazītu tik daudzas jaukas ģimenes, cilvēkus, daudzus no kuriem atcerēsimies visu turpmāko dzīvi, sazvanīsimies un apsveiksim dzimšanas dienās. Jā, arī veidosim kopīgus koncertus un brauksim ciemos. Dzīve vienmēr būs skaista, kamēr mēs tajā būsim! :)