Pēdējais raidījums tikko uzfilmēts un tu uzreiz pēc šīs sarunas dodies uz frizētavu, lai nodzītu matus uz nullīti. Tas tev ir tāds vasaras sākuma rituāls?

Jā. Gandrīz katru gadu. Pie friziera gan eju ne tikai reizi gadā. Man ir draugs top 5 frizieris. Pie viņa tad arī griežu matus. Bet par raidījumu - šis būs pēdējais piecu gadu ciklā. Pēc tam viss būs krietni savādāk.

Bet LNT kanālā taču paliksi?

Jā, netaisos mainīt vietas kā mauka. Cilvēkiem ticu joprojām.

Nē, nē, nē. Noteikti savādāk, jo tas tiešām būs cits formāts.

Kas notika? Apnika?

Apnika! Tieši tā! Cik tad ilgi var griezt gurķīšus kubiņos, trijstūrīšos...

Tas nozīmē, ka TV ekrānā piedāvāsi nopietnāku virtuvi?

Tā var teikt.

Latvijas televīzijās šobrīd kopā ir seši, tūlīt būs jau septiņi ēst gatavošanai veltīti raidījumi. Tas ir daudz vai maz?

Tas ir fašisms. Tā ir globāla tendence. Tu vari ieslēgt televizoru jebkurā viesnīcā jebkur pasaulē, slēgt kanālus un tur būs bojeviks, kulinārijas šovs, bojeviks, kaut kāda pornuha, kulinārijas šovs... Es nevaru saprast, kāpēc galdnieki vēl to nav izdarījuši. Pavāri ir. Ēst gatavošana vieno cilvēkus. Bet kas tad viņus vispār vieno? Lēta izklaide, kā Lauris Reiniks, dzeršana un ēšana. To mēs visi lietojam. Cigarešu raidījumu jau netaisīsi.

Ēšanas raidījumi jau nav metami vienā katlā. Visos negriež rasolu...

Patiesībā ir divi veidi – pilnīga popsuha vai ne pilnīga popsuha. Stulbi, bet es mēdzu salīdzināt kulināriju ar mūziku...

Kāpēc? Arī māksla taču!

Nu, kas tā kulinārija par mākslu? Lai kļūtu par mākslinieku, vajag vismaz pabeigt akadēmiju. Kad tev ir diploms, tad, lūdzu, sāc runāt par mākslu, nevis zīmē pi..īšus uz sienas un saki, ka esi mākslinieks!

Un tavs raidījums ir vairāk tā popsa?

Bija. Sākām kā popsu, aizgāja uz nepopsu. Raidījums ir iedarbojies uz cilvēku un mēs to slēdzam ciet.

Ko tad īsti gaidīt nākotnē?

Padziļinātu ciklu tai pašai auditorijai. Bet tieši tiem pašiem cilvēkiem.

Latvieši ir izēdājtauta, ja jau ir tie septiņi raidījumi?

Es domāju, ka tā vairāk tomēr ir tā globālā tendence, ko minēju.

Raidījumus vēl varētu dalīt sekojoši: uz vieniem aicina populāros cilvēkus, otros svarīgāka ir pavāra personība.

Tie populāro cilvēku raidījumi vairāk domāti provincei, aprobežotajiem. Drīzāk ir vēl šādi divi veidi: taisīt ēst mājās vai taisīt ēst profesionāli. Attiecīgi viens formāts ir vairāk orientēts uz mājsaimniecību, otrs – uz profesionāļiem.

Par to pirmo runājot - klāt Līgo svētki. Tev ir kāda fiksā recepte, ko ieteikt cilvēkiem?

Tas ir no Jaunā gada sērijas.

Nu, nepērciet tos stulbos spainīšus ar tiem sūdiem iekšā! Aizejiet uz tirgu vai normālu veikalu!

Pavaicājiet kādam profesionālim! Katram taču ir pazīstams kāds miesnieks vai pavārs, viņiem arī vajag uzprasīt – ko lai dara?

Labi. Es tev tagad zvanu – klausies, Mārtiņ, ko lai es daru tā Līgo sakarā?

Kas tev ir? Cik tev ir naudas? Kur tu svinēsi? Cik būs cilvēku? Vecāki, jaunāki... Ēdiens atkarīgs no daudziem faktoriem. Tā ir sociāla lieta.

Liela daļa Līgo svētkos brauc uz laukiem. Tātad, omīte, radu, draugu, kaimiņu saime. Idejas parasti beidzas ar Jāņu sieru, rasolu, pīrāgiem, šašliku.

Bet ļoti labi! Tā ir klasika un tās ir lietas, ar ko lepoties! Bet! Par omīti. Pirms brauc ciemos kaut vai pagūglē, kas tas rasols tāds īsti ir! Izrādās, ka tur var pielikt klāt dažādas sastāvdaļas. Piemēram, nopērc tai omītei labāku doktordesu. Nevis par lats piecdesmit, bet par piecīti. Omīte piečurās bikses dēļ tā rasola! Viņa būs laimīga, ka beidzot rasolam klāt ir normāla doktordesa, kādu tajā lauku veikalā nemaz nevar dabūt!

Pats taču arī svinēsi? Lauki vai pilsēta?

Ziemassvētki ir ģimenei, Jāņi ir laukiem. Tā tas vienkārši ir. Ir tajos laukos riktīgi krutāk.

Visas tās smaržas, pirmie zirņi, pirmie jaunie kartupeļi, pirmās gailenes, starp citu! Tikko nopirku par 40 latiem kilogramā. Visas tās svaigās lietas. Bet es jau pats dzīvoju laukos, tādēļ esmu tāds mazliet uz nenormālo pusi. Taču, turpinot domu, Rīga jau arī nav nekāda pilsēta! Esmu svinējis Jāņus Ņujorkā...

Esi diezgan kaislīgs ceļotājs. TV sezona beigusies, cik sapratu, atkal taisies kaut kur doties.

Jā, jā, jā, man viss ir sabukots. Pat tas nākamais raidījuma cikls nedaudz ir saistīts ar ceļošanu. Tādēļ tagad plānā ir Gruzija un Somija – dabas pērles.

Tas nozīmē ko – jaunajā raidījuma formātā būs apskatītas dažādu tautu virtuves?

Ne gluži. Drīzāk tā – tagad dzeram kafiju. Tu vispār zini, kādas kafijas šķirnes pasaulē ir?

Ne vella nezinu!

Divas kafijas šķirnes – arabica un robusta. Zini, no kurienes konkrēti šī kafija ir? Kāpēc tā ir tik lēta? Zini, kas tas ir par pienu klāt un kāpēc tas puto? Ņi..ja tu nezini! Kas ir rasols? Kas ir šašliks? Kā gruzīni cep šašliku? Lūk, tāda arī ir tā ideja – apgaismot cilvēkus par to, ko viņi lieto ikdienā.

It kā jau lielveikalos ir norādes, vismaz no kurienes konkrētā prece nākusi.

Cilvēkiem interesē tikai cena. Tas jau nav slikti, jo tie nabagu ēdieni ir vislabākie. Visi ēdieni, kas ir aizgājuši pasaulē, nāk no nabadzības. Spāņu omletes, kūpinātās kājas, zivis...

Ceļojot tu noteikti piefiksē vietējos ēšanas paradumus, virtuvi.

Protams! Es no tā nevaru atiet. Tu dabū rakt visu laiku.

Ir franču virtuve, ķīniešu virtuve... Latviešiem ir sava virtuve?

Mums nav neviena nacionālā ēdiena. Visi ir zagti. Vai aizlienēti, sauc, kā gribi. Bet mums ir daudzas lietas, kas ir ienākušas no visām pusēm, taču tiek kāpinātas kvalitātē daudzreiz augstāk, nekā kaut kur citur.

Es ļoti lepojos ar to, kas pašlaik notiek. Un notiek tāda strauja evolūcija kvalitātes ziņā, jo visi "Double Coffee" ir nosprāguši.

Visi tie muļķi, liekuļi un zagļi. Tagad cilvēki iet uz labām kebabu ēstuvēm, uz vietām, kas piedāvā kvalitāti. Viņi to ir sapratuši.

Tas noteikti ir saistīts ar tā saucamo krīzi.

Jā, jo cilvēki skaita naudu. Viņiem nav vienalga, kur iztērēt savu sūri nopelnīto latu. Cilvēks vairs negrib to tērēt kaut kādā sūda "Double Coffee". Ir sākusies domāšana dažādās sfērās, abos virzienos. Izņemot globālas lietas. Tāda "Coca-Cola" nekad neko nepārdomā...

Tad jau krīzei ir savs labums arī kulinārijas sfērā.

Es pat nezinu, vai to vajag saukt par krīzi. Drīzāk par apdomību – apsēdies un padomā.

Bet tu jau esi arī uzņēmējs. Nebija divējādas sajūtas – no vienas puses notiek foršas, jaunas lietas, no otras puses – finanšu kritums?

Atklāti sakot, mums ir gājis tikai uz augšu. No tām sūdīgajām vietām, kas veras ciet, viņi nāk pie tevis. Tu iedod labāku kafiju, cena ir lielāka, bet cilvēks sajūtas laimīgs.

Savā ziņā – cilvēku izglītošana!

Tieši tā! Tāpat, kā raidījumā. Notiek evolūcija. Arī pašam. Kad sāku raidījumu, man bija 24 gadi. Tagad man ir 30. Mainies pats un mainās viss pārējais.

Labs vecums – 30! Kas ir savādāk?

Jā, labs. Sāk tikai sāpēt mugura, vairāk nevar tik daudz tusēt. Ir vairāk ikdienas darbu, rutīna.

Starp citu, kas tev ir šie ikdienas darbi? Pieļauju, ka daudzi cilvēki, kas skatās tavu raidījumu televīzijā, nemaz īsti nezina, ko vēl tu īsti dari.

Es nemaz tā negribu baigi reklamēt to, ko es daru. Tajās vairākās vietās, kas mums ir, mēs negribam cilvēkus no malas. Mēs tiešām negribam idiņus, kas vienkārši nāktu, ķīķerētu, bildētos kaut kādas popularitātes sakarā. Tu taisi ēdienu un skaidri zini, ko tu taisi. Tu zini, kas ir labs.

Ja atnāk cilvēks no malas un saka: "Man negaršo, es esmu krievs", tad – ej d..st!

Mums tas nav vajadzīgs, jo ir sava publika, kas saprot un novērtē. Mēs nevienu santīmu neesam iztērējuši nekāda veida reklāmā! Interesanti, ka mūsu direktors uztaisīja aptauju – anketēja cilvēkus pie galdiņiem. Tikai desmit procenti no visiem pateica, ka viņi mani zina. Pārējie nezina! Tas ir izcils rezultāts, jo nozīmē, ka es jebkurā brīdī varu emigrēt un visi tāpat būs laimīgi.

Cik liels īsti ir jūsu tīkls?

Septiņas kafetērijas Baltijā. Virtuve gan var diametrāli atšķirties, bet ēdiens ir pielāgots konkrētajai vietai, konkrētiem cilvēkiem.

Cilvēki ir kļuvuši izvēlīgāki, bet "McDonald’s" tīkls tomēr arī turpina pastāvēt, plaukt un zelt. Tātad arī to tomēr vajag?

Cilvēkiem vajag lētu ēdienu. Vienubrīd tas, protams, nebija lēts, bet arī aldziņas bija lielākas. Vēl "McDonald’s" ēdienam ir klāt MSG – atkarību raisoša viela, kas izdala siekalas. Tāpat, kā "Tupla", "Snickers", čipsos. Cilvēki kļūst reāli atkarīgi. Pat mūsu raidījuma filmēšanas komandā ir trīs reāli adikti.

Tātad darbojas ne tikai labi zināms zīmols, bet arī atkarību raisoša viela?

Ķīmiska viela, kas tevi reāli pieradina. Līdzīgi, kā ar cigaretēm. Ne jau tabaka izraisa atkarību...

Cilvēki jau pierod arī pie procesa. Savā ziņā pats arī radi adiktus – cilvēkus, kurus pieradini ēst savās ēstuvēs!

Nu, es viņus nevienā brīdī nelutinu. Man nākas arī mācīt pavārus un vienmēr esmu viņiem teicis: "Brīvība, tavs laiks, tava dzīve ir primāras. Primāri nekad nav atšancēt, pelnīt man naudu. Galvenais ir mācīties, iet tālāk, domāt, ko tu taisi." Brīvība. Tā ir mūsu paaudzes filosofija – cilvēku nedrīkst paverdzināt!

Gaidīsim šo brīvību arī nākamajā raidījumu ciklā!

Noteikti. Šobrīd gan nav vēl skaidrs, vai tas būs jau rudenī. Iespējams, ka vispār gadu paņemsim brīvu! Tā, lai tas raidījums būtu spēcīgs, baudāms, lai tas nebūtu vienkārši kārtējais.

Tobrīd jau viens no desmit raidījumiem!

Iespējams, jo tie strauji aug. Un es par to uzņemos pilnu atbildību. Tas taču ir labi, jo galvenais mērķis visiem maniem raidījumiem bija panākt, lai cilvēki sāk domāt, ko viņi ēd. Ja ēst gatavošanas raidījumi sāk augt kā sēnes, tad tas ir labākais kompliments, kāds var būt!