TVNET: Kā radās ideja par šo projektu un raidījumu?

Uģis Olte: Ideja laikam radās no vajadzības, popularizējot viedās ierīces tajā vecuma grupā, kam tās ir, bet nav apgūtas no pašiem pamatiem. Un te bija tā brīnišķīgā sakritība, kas bieži gadās, - ideja par šādu projektu radusies un ledusskapī gulēja jau sen, taču dienas gaismu tas ieraudzīja, talkā nākot sadarbības partnerim. Raidījumā pārbaudīsim latviešu varēšanu, atklājot ko jaunu par savu un kaimiņu ciemu un talkā ņemot dalībniekiem iepriekš neizpētītas funkcijas it kā labi pazīstamajos viedtālruņos.
Savā ziņā šis projekts ir unikāls, jo

nav man informācijas, ka līdzīga tipa spēle mūsu platuma grādos šajā žanrā būtu ekrānā reiz bijusi.

TVNET: Kā tika novākta raidījuma radošā un tehniskā grupa?

Uģis Olte: Daudzos projektos visbiežāk piedalās vienas un tas pašas personas, jo laika gaitā ir izveidojies uzticības loks, ar kuru var saprasties no pusvārda. Taču šīs spēles būtība ir neparasta. Parasti notiek sagatavošanās, tad seko ļoti rūpīga filmēšana un ilgstošs pēcdarbs, no safilmētā veidojot jaunu struktūru. Savukārt «Ciemos» bija jāizpilda mājasdarbs un jāsagatavo platforma, kur komandām darboties. Izpildot šos noteikumus, spēle tālāk jau notika pati par sevi. Vienīgais, kas jādara, ir jādokumentē notiekošais!
Ņemot vērā TV viedspēles «Ciemos» specifiku,

kopā bija vajadzīgi seši operatori un pieci ganiņi, kas komandas spēles laukumā sagana.

Skaidrs, ka ikdienā nav tik daudz to iestrādāto un jau pierasto personāžu, tāpēc izlēmām strādāt ar tiem, ar kuriem nekad nav strādāts vai ir bijusi epizodiska sadarbība. Tā esam sākuši šo projektu no tīras darba lapas – iepazīstam jaunus kolēģus un izejam labu skolu.

Uģis Olte: Kā izvēlējāmies raidījuma vadītāju? Kozmenu (Mārtiņu Kozlovski) satiku kādā no filmēšanas laukumiem. Viņš šķita tāds interesants tipiņš ārpus klasiskā profila, par kuru nevarēja saprast, viņam gājis labi vai slikti. Viņš ir tāds kārtīgs darbarūķis inteliģents, dzimis rīdzinieks, kura tuvāko senču saknes iestiepjas divos Latgales kaimiņu pagastos. Kad Kozmens ir aktīvajā pozīcijā, virspusē paceļas daudzas līdz tam slēptas dvēseles nianses, un man tas ļoti patīk. Tas viss kopā, manuprāt, ir lielisks salikums, kas labi iederas raidījuma kopējā konceptā.

TVNET: Kāpēc tieši ciemi, nevis pilsētas?

Uģis Olte: Mums ir tendence centralizēt lietas – elektrību ražo viena iekārta, puse nācijas koncentrējas vienā pilsētā. Ja ir paredzēts kāds kultūras notikums, visbiežāk tas notiks centrā. Tāpēc domājām, kā apvērst to padarīšanu, ignorēt Rīgu, lielos novadu centrus un pievērsties tikai tīri mazpilsētu ļaudīm. Nenoliegsim, ka vairumā gadījumu ikviens lielpilsētas iemītnieks ir arī cēlies tieši no kāda ciema vai mazpilsētas.
Man liekas, ka Latvijā ciemi ir eksponēti brīvajai dabai, un mazo miestu iedzīvotāji to «drēbi» pazīst vairāk, viņi nebaidās iekāpt sūnās un saslapināt kājas, viņi dzīvo dzīvi citā līmenī. Ja pilsētas stādiņš nonāks purvā, viņš būs ļoti pārņemts ar pilnīgi nepieredzētiem impulsiem, viņš nesāks domāt, kas tas purvs tāds ir. Viņš jūsmos par sūnām, akačiem un priedītēm.

Turpretī cieminieks zina, ar ko viņam ir darīšana, viņš, ir spējīgs domāt par to, ko piedzīvo, un uztver lietas ar tādu zināmu rūdījumu.
Spēlē mēs šiem rūdītajiem iedodam rīkus, ar kuriem viņiem ir nulle rūdījuma.

Ar sava izdzīvotāja gribu cieminiekiem jāapgūst lietas, ko nepazīst.

Jālieto viedās iekārtas kā ikdienišķi darbarīki, lai atrisinātu kaut kādus uzdevumus, ko viņiem Kozmens atsūta uz telefonu. Tā ka tur ir tāds paradokss – te satiekas rūdīti ļaudis, viņiem tiek dota pilnīgi jauna apguves teritorija vidē, kuru viņi it kā pazīst.

TVNET: Ar ko atšķiras ciema iedzīvotājs no pilsētnieka? Vismaz piecas lietas...

Uģis Olte: Cieminiekiem ir ļoti personiska attieksme pret sabiedrību. Tas, kuru viņš pazīst, tiek uzlūkots citā līmenī nekā pārējie. Līdz ar to sarunāt lietas būs iespējams gadījumā, ja ir bijis personisks rokasspiediens.
Pilsētā savukārt vienmēr veidojas profesionālas attiecības – es zinu, ka tu zini, tu dari un proti to, tāpēc ir iegansts iepazīties, lai mēs izdarītu šo, – veidojot attiecības no pavisam citas puses.
Pilsētnieki ir informētāki par lietām, kas ir pseidosvarīgas – kas apkārt notiek, ko domāt, ko lasīt.

Cieminiekiem tas fokuss ir uz lietām, kas ir vai nav vajadzīgas.

Tie ir divi dažādi pasaules skatījumi, līdz ar to tajā otrajā gadījumā ir grūtāk kaut kam jaunam viņu pašpietiekamajā sētā ielauzties. Pilsētnieks ir atvērtāks jaunām lietām.
Manuprāt, cieminiekā vairāk pulsē tas kopības spēks - viņš zina, kā izmantot kopību. Pilsētnieks būs vairāk izdzīvotājs individuālā līmenī.
Cieminieks noteikti labāk pazīst dabisku vidi. Pilsētnieks noteikti ir daudzkārt izturīgāks vai spējīgāks novadīt traucējošu troksni visās šā vārda izpausmēs, turpretī cieminieku tas apdullinātu.

Pats galvenais - cieminieks noteikti ir daudz, daudz viesmīlīgāks par pilsētnieku.

Aiz muguras jau piecas kārtas spēles, taču kā pirmajā, tā visos pārējos ciemos iedzīvotāji vienmēr bija gatavi palīdzēt, neprasot par to neko pretī.

TVNET: Kur slēpjas tas ciemu šarms?

Uģis Olte: Man vienmēr paticis interesēties par to, ar ko vietējie lepojas. Bieži ir tādas fasādes lietas, ar ko viņi lepojas, iedomādamies, ka tas ir tas, ar ko varētu lepoties, bet patiesībā viņiem katram sētā ir kāds brīnums. Piemēram, viens tur ir izgatavojis tādu pastkasti, ka nespēju iedomāties, kā viņš līdz tam risinājumam ir aizdomājies. Bet viņš tajā pašā laikā lepojas ar vietējo baznīcu, lai gan pats baznīcā neiet.

Tās ir tādas dzīves sabūvētas, jaukas ačgārnības.

Ciemu iemītnieki ir tas ciemu patiesais šarms, viņi paši ir tie derīgie izrakteņi.

TVNET: Vai pats kādreiz varētu dzīvot ciemā?

Uģis Olte: Pilnīgi noteikti es kādreiz atkal varētu dzīvot ciemā. Esmu cēlies no ciema, un domāju kādu daļu dzīves arī pārnest atpakaļ uz ciemu. Esmu atbildīgs par resursu, ko esmu saņēmis, tāpēc mans mērķis ir nevis visu nest uz centru, bet daļu aizvest atpakaļ. It visā, ko daru, es cenšos atdot un atspoguļot bērnības parādes pasaulē. Un bērnības parādes nāk tieši no ciema!

TVNET: Pastāstiet par lietām, par kurām uzzinājāt ko jaunu, vai arī kādiem negaidītiem pavērsieniem, iepazīstot cieminieku dzīvi!

Uģis Olte: Negaidītākais pavērsiens ir mūsu spēles dalībnieki. Man atmiņā palikusi 10 gadus veca patiesība, ka tad, kad vienkāršos ļaudis vēlas ielikt kādos ārējo spēku veidotos spēles noteikumos, viņiem sākumā pamostas kaut kāds instinkts savākties kopā un vērsties pret tiem noteikumiem, nevis šajos noteikumos dzīvot. Tagad viņi tiešām visi ir spēlē, viņi ir kopā ar tām pārējām četrām komandām un vienlaikus ar tām cīnās. Man ir prieks, ka viņi tiešām šim izaicinājumam pieiet kā spēlei, kas iezīmē izmaiņu sabiedrībā - mums vairs nav ārējais ienaidnieks vai kāds, kas vainojams pie mūsu ciešanām. Šīs spēles uzdevums tiešām ir viņu problēma, kas viņiem jāatrisina. Un viņi tiešām metas iekšā, lai tā problēma pēc iespējas ātrāk pazustu.
Interesanti ir arī tas, cik spēles dalībnieki ātri atkož režisora un visas uzņemšanas komandas domāšanu. Viņi piecos spēles posmos ir reāli sapratuši, ko no spēles autora var sagaidīt. Tas bija patīkams pārsteigums, jo nācās pacelties uz sarežģītāku līmeni, un viņi tiek galā.

TVNET: Kas būs tās odziņas raidījumā?

Uģis Olte: Tās odziņas raidījumā atklājas, kad materiāls tiek skatīts pēc gaismas izslēgšanas filmēšanas laukumā. Jau tagad pilnīgi skaidrs, ka odziņas slēpsies dažādos dramaturģiskos pavērsienos, ko šobrīd paturēšu noslēpumā. Tādā lielā līnijā raugoties, skatītāji varēs novērot ļoti

interesantu cīņu starp prātīgumu un ātrumu.

Tā ir tā lielā virstēma, kas cauraužas visiem spēles posmiem. Divos no tiem varēs piedzīvot paradoksālus beigu iznākumus tieši tā iemesla dēļ, kā saslēdzas šie divi parametri – ātrums pret prātīgumu.