Kādi ir jūsu iespaidi par filmēšanās procesu?

Gundars Grasbergs: Darbs bija brīnišķīgs, jo Latvijā jau nav bieži iespēja piedalīties īstā kino. Lieliski bija tas, ka filmēšana notika brīvā dabā, īstos, reālos kino apstākļos, nevis kādā saspiestā filmēšanas paviljonā ar mākslīgām dekorācijām.

Un otra lieta, kas šo projektu padara par īstu kino, – profesionālais filmēšanas process, ko veidoja režisors Armands Zvirbulis un vadošais operators Haralds Vecvagars. Arī pārējā grupa – precīzs un pārliecinošs mākslinieka un apgaismotāja darbs – bija ļoti profesionāla, kas ietver gan profesionālās, gan cilvēciskās kvalitātes.

Es apbrīnoju, ka ar tik skrupulozu pieeju - veltot milzīgu uzmanību katram rakursam, katram epizodes dublam – var šajā īsajā mūsu vasaras periodā iespēt nofilmēt 13 sērijas.

Nespēju noticēt, kā to var vispār panākt? Tā ka ieguldījums no komandas puses ir milzīgs!

Piedalīšanās šādā projektā - tā ir īsta kino pieredze katram jaunam aktierim, tā ir nepārvērtējama!

Kā patika filmēšanās Alsungā?

Gundars Grasbergs: Alsungu personīgi es diemžēl izbaudīju maz, jo uz vietas praktiski nedzīvoju. Bet citi aktieri – kā viņi man stāstīja – gluži vai saauguši ar novadu. Pats esmu vidzemnieks, bija interesanti iepazīt Kurzemes dziedāšanas tradīcijas, jo suitiem ir ne tikai sievu, bet arī vīru tradicionālā dziedāšana. Es par to neko daudz iepriekš nezināju. Interesanti bija arī, ka korī, ko pēc scenārija vada mans varonis Matīss, bija ne tikai aktieri, bet arī vietējie dziedātāji, pie tam – vadoši novada cilvēki,

no kuriem izjutām ārkārtīgi lielu sirsnību un pretimnākšanu.

Vai pats seriālu skatāties?

Gundars Grasbergs: Esmu visas sērijas noskatījies, jo mani interesē, kas no tā visa ir iznācis....

Un?

Gundars Grasbergs: Es varu tikai labāko teikt par vizuālo kvalitāti – kadra estētiku, kadra kultūru – tas ir brīnišķīgi, ļoti profesionāli! Tas ir vairāk nekā profesionāla varēšana, tas ir talants! Ļoti skaisti!

Bet ja jautā par nelielajiem trūkumiem?

Gundars Grasbergs: Kā vājāko punktu es laikam minētu scenāriju. Un tas nav tikai šim scenārijam – tāda vaina mazliet ir arī citiem mūsdienu seriāliem un izrādēm Latvijā –

par daudz runu, par maz darbības.

Un tas var dažiem radīt sajūtu, ka filma ir nedaudz lēnāka nekā ierastie citu valstu seriāli. Tikai tā nav režisora, operatora, bet scenārija lieta. Tas ir tāds ļoti apcerīgs.

Bet ja notikumiem mierīgi ļaujies, tad varbūt arī stāstam nav nekādas vainas.

Tā ir tāda mana doma, skatoties gatavo materiālu.

Katrā ziņā – tas, ko varēja šajā situācijā izdarīt režisors un operators, radošā grupa, - tas ir lieliski!

Kāds ir ērģelnieks Matīss Puriņš?

Matīss ir melnais zirdziņš. Viņš uzrodas Alsungā nez no kurienes un par sevi daudz nestāsta. Ir saprotams, ka viņa pagātnē kaut kas noticis, tāpēc Matīss pārcēlies uz kluso pilsētiņu, bet pirmajās dienās Matīsa vietā runā mācītāja māte Roze un viņai neviens neuzdrīkstas iebilst.

Matīss noīrē dzīvoklīti no Anitas un Margrietas. Tur viņš vingrinās dziedāšanā. Baznīcā Matīss nodibina kori. Sākumā neveicas, jo neviens uz mēģinājumiem nenāk. Matīsam izpalīdz skaistā veikalniece Elvīra, kurai klusais ērģelnieks diezgan labi patīk. Viņa saorganizē vietējos, un kora mēģinājumi baznīcā var sākties.

Roze nevar paciest, ka kaut kas draudzē notiek bez viņas tiešas virsvadības. Viņa izdomā, kā iejaukties kora darbībā. Roze pieprasa, lai Matīss baznīcā sarīko koncertu. Tam koris nav gatavs.

Matīss pamazām sadraudzējas ar mācītāju Juliānu. Juliāns ir Rozes lielākais lepnums. Klusībā viņa cer, ka dēls kļūs par kardinālu. Tas Juliānu nomāc. Abi ar Matīsu viņi pamazām veido klusu pretošanās kustību Rozes stingrajai gribai.

Arī Elvīra gribētu draudzēties ar Matīsu. Bet Matīss ir pārāk bikls, un Elvīra atkāpjas. Drīz pilsētiņā parādās Elvīras sapņu vīrietis un Matīss vairs nav uzmanības centrā.