Svētdien pirmizrādi televīzijas kanālā National Geographic piedzīvoja jaunā hibrīdseriāla «Marss» pirmā no sešām sērijām. Tas ir stāsts par drošsirdīgiem jaunatklājējiem, kuri, pārvarot neizmērojamas grūtības un psihisko spriedzi, dara visu iespējamo, lai sāktu sarkanās planētas kolonizēšanu. TVNET bija iespēja piedalīties seriāla «Marss» pirmās sērijas globālajā pirmizrādē Londonā un pēc tās tikties ar vairākiem aktieriem, producentiem un kosmosa zinātnes ekspertiem.
Seriāla notikumi vienlaicīgi risinās mūsdienās, kad nepieciešamību doties Marsa virzienā skaidro vizionāri un zinātnieki, un šā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad kaimiņplanētas virzienā startē starptautiska sešu cilvēku komanda, kuras galvenais uzdevums ir sasniegt iepriekš attālināti izveidotu bāzi un iekārtoties tajā dzīvošanai. Marss ir veidots kā hibrīdseriāls, lai uzrunātu iespējami plašu auditoriju - gan tos, kam tuvāka ir šā stāsta zinātniskā puse, problēmu iztirzājums, stāsti par kosmosa kuģiem, riskiem un skarbo realitāti, kas gaida pirmos ceļotājus, gan tos, kurus interesē cilvēkstāsti un dažādu cilvēku savstarpējās attiecības, ko šajā gadījumā pasniedz izklaides pasaulē, televīzijas seriālos un kinofilmās rūdītu aktieru komanda.
Lūk, dažas atziņas un fakti, kas aktieriem un citiem seriālam tuvu stāvošiem cilvēkiem iespiedušies atmiņā sagatavošanās procesā, filmēšanas gaitā un pēc tās.
1. Aktieri atklāj, ka iepriekš par Marsu zinājuši maz vai pilnīgi neko. Piemēram, Klementīne Poidaca (Clémentine Poidatz), kura seriālā atveido Amēliju Durānu, bijusi pārsteigta, uzzinot, ka planētu 500 gadu laikā iespējams pārveidot par Zemes analogu; par to, ka šo klinšaino tuksnesi, kura atmosfēru pamatā veido oglekļa dioksīds, laika gaitā var pārvērst par visnotaļ viesmīlīgu vietu Saules sistēmā. Tas arī ir iemesls, kādēļ, piemēram, Klementīne būtu gatava doties ceļā kaut ar pirmo raķeti. Viņas kolēģe Kosima Šo (Cosima Shaw), kura seriālā atveido Lesliju Ričardsoni, savukārt aizvien vairāk aprod ar domu, ka varētu doties riskantajā lidojumā, lai gan sākotnēji šādu iespēju kategoriski noliegusi. Lūk, ko spēj filmēšanas laikā apmeklētie kosmosa izpētes centri un tikšanās ar industrijai tuvu stāvošiem cilvēkiem.
2. Lielu ieguldījumu aktieru izglītošanā deva pirmā afroamerikāņu astronaute Meja Džemisone (Mae Jemison). Nedēļu ilgās mācībās Džemisone daudz stāstījusi par astronautiem nozīmīgajām rakstura īpašībām, par to, kā ir ilgstoši atrasties izplatījumā, asistēja treniņos zem ūdens, lai aktieri labāk izprastu, kā ķermenis darbojas mikrogravitācijā. Kosima Šo atklāj, ka Džemisone bijusi spēcīgs iedvesmas avots, kas palīdzējis sagatavoties lomai, un viņai piekrīt arī citi seriāla aktieri, kuri par vienu no grūtākajiem posmiem«Marsa» tapšanas laikā līdzās svelmei, kāda valdījusi jūlijā Marokas tuksnesī, vienbalsīgi atzīst Džemisones sagatavoto pārbaudes darbu treniņu nedēļas noslēgumā.
3. Kā visvairāk pietrūktu, atrodoties uz Marsa? Seriāla aktieri norāda uz šobrīd visai pašsaprotamām, ikdienišķām lietām. Klementīnei tie būtu koki, mākoņi un lietus, savukārt Bens Kotons (Ben Cotton), kurš atveido pirmās misijas komandieri Benu Sojeru, min, ka varētu pietrūkt kafejnīcu un veikalu.
4. Ņujorkā dzīvojošā dienvidkorejiešu izcelsmes skatuves māksliniece Jihae seriālā «Marss» atveido dvīņumāsas Seungas. Jaunākā no viņām, Hana, ir lidaparāta «Daedalus» pilote, savukārt Jūna misijas norisi uzrauga no vadības centra uz Zemes. Īsajā sarunā pēc pirmās sērijas noskatīšanās Jihae atklāja, ka filmēšana noritējusi ne visai labvēlīgos laika apstākļos, Marokā jūlijā, kad improvizētais astronauta skafandrs faktiski kļūst par privātu saunas kapsulu. Tai pašā laikā Jihae apzinās, ka uz Marsa apstākļi būtu gluži pretēji, jo šī planēta ir ievērojami vēsāka (temperatūra variē starp +20 un -150 grādiem un vidējā virsmas temperatūra tādējādi ir -55 grādi pēc Celsija), turklāt tuvākie cilvēki, ja neskaita kolēģus, atrodas miljoniem kilometru attālumā. Šis lielums ir atkarīgs no planētu novietojuma un svārstās koridorā starp 55 un 400 miljoniem kilometru.
5. Britu aktieris Džons Laits (John Light), kurš atveido botāniķi Polu Ričardsonu un uz Marsu dosies otrajā sērijā, filmēšanas gaitā sapratis, ka lielākās grūtības varētu sagādāt klaustrofobijas lēkmes un apziņa, ka esi nekurienē un, ja nu kas atgadās, sprukt īsti nav kur. Skaidrs, ka sākotnēji uz Marsa uzbūvētā bāze liktos pietiekami plaša, lai dzīvotu un strādātu, bet, gadiem ejot, tā noteikti kļūtu aizvien mazāka un mazāka.
6. Viens no seriāla producentiem, Džastins Vilkss (Justin Wilkes) kā vienu no spilgtākajiem brīžiem filmēšanas laikā atminas viesošanos Elona Maska kompānijā SpaceX. Vilkss atceras, ka tieši tajās dienās bija plānots kārtējais raķetes Falcon 9 tests un komandai bija iespēja kļūt par raķetes palaišanas lieciniekiem. Nelaimīgā kārtā raķetes pacelšanās laikā uzsprāga un nebija skaidrs, kā rīkoties tālāk. Taču labi zināmais Holivudas filmu režisors Rons Hovards (Ron Howard) izmantoja labās attiecības ar Masku un vienojās, ka nelaimes gadījuma videomateriāls tiek izvilkts no seifa un ir izmantojams seriāla «Marss» 1.sērijā.
7. Amerikāņu aktieris Samijs Rotibi (Sammi Rotibi), kurš iepriekš piedalījies tādās filmās kā «Django Unchained» un «Batman v. Superman: Dawn of Justice» un seriālā «Marss» atveido Robertu Foko, saka, ka filmēšanas gaitā brīžiem sajuties kā bērns. Bijis neaprakstāms gandarījums viesoties SpaceX angāros, paša acīm redzēt, kā top raķetes, tikties ar Džemisoni un no pirmavota uzzināt, kā tas ir - lidot kosmosā. Gluži tāpat kā pārējo seriāla vadoņu atveidotāji, arī Rotibi iepriekš bija minimālas zināšanas par Marsu un kosmosu kopumā, tādēļ jo lielāks ir gandarījums, ka filmēšana devusi iespēju paplašināt savu zināšanu apvārsni, kā arī uzzināt vairāk, kādi patiesībā ir astronauti, kuriem ilgi jāuzturas šaurā slēgtā telpā, ļoti šaurā kolēģu lokā. Tai pašā laikā par došanos kosmosā Rotibi pagaidām ir diezgan skeptisks, jo vispirms jātiek skaidrībā ar dzīvi uz Zemes.
8. Rakstnieks un zinātnes entuziasts Stīvens Petraneks (Stephen Petranek) ir pārliecināts, ka pēdējos trīs gados kosmosa lidojumu jomā tā vietā, lai attīstītos, «esam gājuši sāņus». Viņaprāt, ja tik daudz līdzekļu nebūtu izšķiests NASA Shuttle lidaparātu programmā un Starptautiskās kosmosa stacijas būvniecībā, uz Eiropas jau sen varētu būt nolaidusies zonde, lai meklētu apstiprinājumu teorijai, ka zem biezā ledus slāņa ir apjomīgs okeāns un, iespējams, kādas dzīvas radības. Tāpat arī par Marsu. Pēc Petraneka domām, nav citu iespēju, kā vien doties uz kaimiņu planētu, un mums ir visas tiesības izmantot tur pieejamos resursus, lai Marsu izveidotu par dzīvošanai derīgu vietu Saules sistēmā. Petranekam piekrīt arī zinātnieks Roberts Brauns (Robert Braun), kurš vienlaikus pauž cerību, ka cilvēks būs pietiekami daudz mācījies, lai gadu gaitā Marsu nesabojātu tāpat kā Zemi. Jāteic gan, ka izaicinājumi ir milzīgi un sarežģītākais būs elpošanai derīgas atmosfēras izveidošana. Uz mūsu planētas gaiss, ko elpojam, satur 21 procentu skābekļa. Ja īpatsvars būtu mazāks, teiksim, 19%, mēs noslāptu. Ja tas būtu augstāks, piemēram, 23%, viss, kas uzliesmotu, turpinātu degt un nebūtu nodzēšams. Tāpēc pirmajām paaudzēm bez speciāliem skafandriem neiztikt un perspektīvā jācer, ka gēnu inženieri paveiks brīnumu un uz Marsa jau dzīvos cilvēki, kuriem der atmosfēra ar citu ķīmisko sastāvu.
