Bijušais Talking Heads līderis Deivids Bērns (David Byrne) pusgadu pēc skaņu celiņa «Lead Us Not Into Temptation» laiž klajā jaunu soloierakstu, kurā vienkopus atrodami «Nešvilas mafijas» Lambchop un operu meistaru Verdi un Bizē skaņdarbi.
David Byrne «Grown Backwards» (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
David Byrne «Grown Backwards» (Nonesuch)
10/12
52 gadus vecais mūzikas hameleons, tāpat kā Deivids Bovijs, paspējis izpaust sevi daudzos un dažādos kreatīvos veidos, producējot mākslas grāmatas, ierakstot deju mūziku un nopietnus instrumentālos skaņdarbus. «Grown Backwards» ir tāda kā atgriešanās pie saknēm – ekscentriski, asprātīgi teksti, tipiskas melodijas un nedaudz latīņamerikāniski aranžējumi.
Plate sākas ar marimbu pavadīto «Glass, Concrete, Stone», kuru papildina stīgu grupa Tosca String Quartet, kas vēlāk būs dzirdama gandrīz visās albuma kompozīcijās. Otra izskan Kurta Vāgnera (Lambchop) skaņdarba «The Man Who Loved Beer» kaverversija ar elegantu stakato stīgu pavadījumu – «To Whom Can I Speak Today?», kur atbilde visticamāk būs viņš pats.
Tam seko mākslinieka versija par Bizē «Au Fond Du Temple Sainit», ko Bērns izpilda duetā ar pazīstamo dziesminieku Rufusu Veinraitu (Rufus Wainwright). «Tiny Apocalipse» vieglā bossanovas ritmā pievēršas nedaudz sirreālām tēmām, kas dziedātājam padodas, manuprāt, izcili labi, "I ain't no poet, ain't got no rhyme/but I got me a car and I know how to drive".
Bizē un Verdi skaņdarbi, manuprāt, tomēr īsti nav nolasāmi no kopējā albuma konteksta, iespējams, tāda ir bijusi Bērna lielā mākslinieciskā iecere, katrā ziņā albuma pēdējais skaņdarbs - Verdi «Un Di Felice, Eterea» ir kā savdabīgs, pērkondārdu pavadīts epohāls fināls, skaists un vienlaikus nedaudz ekscentrisks.
Izdošanas datums 16.03.2004.