Kasabian "Empire"

(SonyBMG )

7/12

Pirms diviem gadiem jau rakstīju, ka puiši savā mūzikā apvienojuši visu raksturīgāko, kas piemita 1980. gadu beigu un 90. gadu sākuma Mančestras skatuvei (Happy Mondays, Stone Roses, Primal Scream), patiesībā pat neieviešot nekādas īpašās korekcijas. Jau vasaras festivālos Kasabian ieguvuši arī labu dzīvās grupas reputāciju, īpaši pateicoties lieliskam singlam "LSF (Lost Souls Forever)".

Kādā no kopkoncertiem Noels Galahers pat izteicies par iespējamo sadarbību: "Kad esi iedzēris, ģērbtuvēs četros no rīta tiek pateikts daudz," intervijā mūzikas telekanālam MTV sacīja Galahers, bet uzsvēra, ka "viņi ir vairāk nekā gaidīti manā studijā un ir iespēja, ka es sarakstīšu dažas dziesmas. Es ceru, ka tas notiks, - tas būtu lieliski."

Diemžēl šogad iekšēju nesaskaņu dēļ grupu pametis ģitārists Kriss Karlovs (Kris Karloff) un iespējams tieši viņa aiziešana ir galvenais iemesls tam, kāpēc šis jaunais albums ir tik pārsteidzoši vājš.

Protams, paši puiši, būdami pārņemti ar savu roka mesiju tēlu, apgalvo, ka albums ir ģeniāls u.tml., taču daudzi mūzikas kritiķi, to skaitā arī es, domā savādāk.

Atšķirībā no debijas plates , kurā blakus ne tik spilgtiem skaņdarbiem bija atrodamas tiešām klasiskas un paliekošas melodijas un ritmi ("Club Foot", "Processed Beats" u.c.), jaunais ieraksts ir smagnējs, nemelodisks un prātā nepaliekošs. Kaut kur pazuduši ir tie dejiskie indī roka ritmi un pulsējošie basa gājieni, kurus droši kādā ballītē varētu miksēt ar Happy Mondays "Step On" un The Charlatans "One To Another". Tā vietā Kasabian pārvērtušies par teju vai Primal Scream roka perioda un "Rolling Stones" atdarinātājiem, dziedātājs Toms Meigans brīžiem pat vairāk līdzinās Bobija Gilespija dziedāšanas manierei nekā pats Gilespijs.

Tā vietā jau ar ievadošo pirmo singlu "Empire" mēs saņemam maršveidīga glemroka devu: "We''re all wasting away!". Arī sekojošais "Shoot The Runner", kas plānots kā otrais singls, turpina stampāt Gerija Glitera stilā. "Last Trip" droši varētu būt kāds Primal Scream agrīnais ieraksts, savukārt "Aponea" ar savu elektrizēto bītu kaut kur atgādina Noela Galahera eksperimentus ar "Chemical Brothers" 90. gadu otrajā pusē.

Tikai divi pēdējie skaņdarbi, kas spontāni radušies studijā akustiskās ģitāras pavadībā, ir patīkams atvieglojums no smagnējās un uzmācīgās skaņu sienas. "British Legion" ir simpātisks, tiesa, 60. gadu britu rokenrola tradīcijās ieturēts skaņdarbs, savukārt noslēdzošais "Doberman", kurā dzirdama arī bijušā Super Furry Animals dalībnieka Martina Smita mariači trompete, sintezē vairākas britu mūzikas ietekmes, sākot no vairākkārt minētajiem "Rolling Stones", beidzot ar Kula Shaker un Oasis.

Izdošanas datums 28.08.2006.