Pianists un komponists Max Richter šķiet ierakstījis mūziku kādai neesošai filmai, vismaz tāda sajūta nepamet, klausoties „The Blue Notebooks”, mūzika atsauc atmiņā kaut ko no Yann Tiersen skaņu celiņa filmai „Amelie” un Philip Glass „Hours”.
Max Richter "The Blue Notebooks"
(FatCat)
10/12
Dzimis 1966. gadā Vācijā, Rihters, būdams vēl bērns, kopā ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Lielbritānijā, kur studē Edinburgas mūzikas akadēmijā kompozīciju. Studējis arī pie slavenā itāļu avangarda komponista Luciano Berio Florencē, vēlāk, 1989. gadā dibinot sešu pianistu ansambli Piano Circus, kas ar panākumiem izpildīja Steve Reich „Six Pianos”, atskaņoja arī Arvo Pärt, Philip Glass un Brian Eno mūziku. Ar laiku Rihters sāka eksperimentēt ar elektronisko mūziku, viņš dzirdams Future Sound Of London klasiskajā „Dead Cities”.
"The Blue Notebooks" ierakstīts ar nelielu mūziķu sastāvu – ierakstā dzirdams stīgu kvartets, aktrises Tilda Swinton dzejas lasījumi (F. Kafka, C. Milosz) un vecās rakstāmmašīnas klaboņa, kas tik ļoti sasaucas ar Filipa Glāsa „Stundām”.
Muzikāli „The Blue Notebooks” varētu dēvēt par vieglu Arvo Pärt, melodisku Philip Glass, akadēmisku Sigur Ros, ne velti plati izdod ierakstu kompānija FatCat, kuras kontā jau ir noskaņas ziņā līdzīgs ieraksts - Sigur Ros un Hilmar Orn Hilmarsson sadarbība "Angels Of Universe".
Izdošanas datums 23.03.2004.
