Goldfrapp «Seventh Tree»

(Mute)

10/12

Šoreiz no divu iepriekšējo elektroniskā dueta albumu - 2003. gada erotiskiem elektro ritmiem un disko, glemroka tērpiem, Alisone Goldfrapa pārtapusi aseksuālā meža laumiņā, kas sarunājas ar kokiem, vēju un krītošām rudens lapām.

Tie Alisones Goldfrapas un programmētāja Vila Gregorija (Will Gregory) cienītāji (arī es to skaitā), kas iemīlējuši Goldfrapp pēc projekta 2000. gada atmosfēriskās un kristālsmalkās debijas plates «Felt Mountain» un nav bijuši gluži sajūsmā par grupas turpmāko divu albumu elektronisko skanējumu, droši var doties uz veikalu pēc «Seventh Tree». Tiesa, «Seventh Tree» nav gluži «Felt Mountain» turpinājums, jaunais albums ir drīzāk dēvējams par pamatā lirisku popmūzikas ierakstu, kurā apvienotas ietekmes no 80. gadu Keitas Bušas, Cocteau Twins, pat Clannad savdabīgā folka un 90. gadu triphopa.

Atgādināšu, ka Alisone Goldfrapa nav jaunpienācēja mūzikas pasaulē, jau 1995. gadā viņa kā viesvokāliste piedalījusies sava paziņas Tricky ierakstā, kā arī vēlāk sadarbojusies ar Orbital un Add N To X, vēlāk iepazinusies ar līdzīgi muzikāli domājošo komponistu Vilu Gregoriju un kopīgi izveidoja Goldfrapp. Tādēļ nav brīnums, ka gadu gaitā uzkrātā pieredze ir dziedātājai izveidojusi universālu instrumentu - balsi, kas var pielāgoties jebkurām radošām kaprīzēm.

Jaunās plates ievadošais «Clowns» ir brīnišķīgs «Felt Mountain» tradīcijās ieturēts akustiskās ģitāras, stīgu un gaisīga vokāla sakausējums, kas mijas ar putniņu čivināšanu. Sekojošais «Little Bird» sastāv no divām daļām - akustiska stīgu un ģitāras arpedžiju ievada un ritmiskas triphopa daļas, kurā Goldfrapas izdziedātie treļļi ir tieša norāde uz Elizabetes Freizeres (Cocteau Twins) 80. gadu daiļradi. «Happiness» turpina plates nesteidzīgo plūdumu, piemetot klāt kaut ko no Stereolab vai Broadcast elektroniskās mūzikas estētikas, savukārt skaņdarba harmonijas atgādina pat kaut ko no «Bītlu» kataloga. Ja turpinām ar asociācijām, tad sekojošais «Road To Somewhere», manuprāt, droši varētu būt arī kāds agrāk nedzirdēts 90. gadu britu grupas Saint Etienne skaņdarbs.

«Eat Yourself» it kā atgriežas plates sākumā - tās pašas ģitāras arpedžijas, stīgu instrumentu fons un trauslais Alisones dziedājums. «Some People» ir vēl viens klasisks «Felt Mountain» posma paraugs, tiesa, ar nelielu popsīgu melodijas piesitienu piedziedājumā.

Aktuālais singls «A&E» lieliski raksturo plates kopējo noskaņu; ja rūpīgi ieklausās, tad var dzirdēt iesemplētus varžu kurkstienus...

«Cologne Cerrone Houdini», kas, šķiet, plānots kā otrais singls, atkal liek piesaukt līdzības ar «Felt Mountain». Brīnišķīgs skaņdarbs! Sekojošais «Caravan Girl» ir vienīgais «ātrais» plates skaņdarbs, kura pamatā roķīgs ritms un līdzi dziedams piedziedājums - iespējams, arī potenciāls singls.

Plati noslēdz Keitas Bušas ietekmētais, atmosfēriskais «Monster Love». Kopumā, protams, šis albums ir otrs labākais aiz, manuprāt, tomēr nepārspējamā «Felt Mountain».

Izdošanas datums - 26.02.2008.