White Lies «Ritual»

(Fiction)

7/12

Ieraksts, kas seko 2009. gada debijai «To Lose My Life...», kas, pateicoties minētā gada Lielbritānijas raidkorporācijas BBC veidotā saraksta «2009.gada skaņas» 2. vietas nominācijai, spēja iekarot UKTop40, arīdzan tiek izdots «Fiction Records» apgādā. To producējis prominentais britu mūzikas skaņu vīrs Alans Molders (Alan Moulder), kas strādājis gan ar «Smashing Pumpkins», gan «NIN», «Depeche Mode» un «My Bloody Valentine».

Moldera veidotā skaņu ainava - akcents uz sintezatoriem, dažādām viegli gotiskām dekorācijām - ir solis 1980. gadu mūzikas pasaulē. «White Lies» debijas albumā dominēja «interpoliski» un «killeriski» akcenti, acīmredzamas «Joy Division» ietekmes, bet jaunais «Rituāls» brīžiem rada asociācijas ar kādu neizdotu 80. gadu «Tears For Fears» ierakstu. Dziedātāja Harija Makveja (Harry McVeigh) balss brīžiem izskan mats matā kā Rolanda Orzabala (Roland Orzabal) vokāls. Arī paši skaņdarbi ir vieglāki un nav tik tumši kā debijas albumā.

Ja dodamies tālāk asociāciju pasaulē (albumā to ir ļoti daudz), tad, piemēram, ievadošā «Is Love» pirmās taktis droši varētu būt no kāda «Dead Can Dance» dziedātāja Brendana Perija soloalbuma - arī Makveja patosīgais, saucošais vokāls ir līdzīgs Perija balsij. «Strangers» ievads savukārt šķiet daļēji nokopēts no kādas «The Killers» dziesmas. Vairākas sintipopam raksturīgas aranžijas rada asociācijas ar nesen izdoto Birmingemas kvarteta «Editors» sintezatorplati «In This Light And On This Evening», savukārt «Peace & Quite» piedziedājums, kurā izmantoti fona falseti, ir 100% «Klaxons» klons.

Nezinu, it kā jau jaunais «White Lies» albums labi turas kopā, tam ir nosacīti svaigi akcenti, taču, manuprāt, trūkst paša galvenā - labu dziesmu.

Izdošanas datums - 18.01.2011.