(labots izdošanas datums)

Chapel Club "Palace"

(Polydor Records)

9/12

Kopš "Joy Division" un Iana Kērtisa mantojums atdzimis "Interpol", "Editors", "White Lies" u.c. mūsdienu rokgrupās, "Chapel Club" tumšais skanējums sākotnēji lika vien paraustīt plecus: "Cik var?!" Tomēr, kā jau tas bieži notiek, ja ielūkojamies aiz stereotipiem un aizspriedumiem, kas veido katra cilvēka (arī manu, protams) muzikālo gaumi un skaņu izjūtu, ir iespējams satuvināties ar jebkāda stila un formāta mūziku. Galvenais priekšnoteikums - tai jābūt īstai.

Neesmu gan līdz galam pārliecināts par "Chapel Club" īstumu (festivāls visu saliks pa vietām), taču uz minēto "White Lies" un "Editors" (pēdējo albumu) fona šis kvartets pagaidām ir spējis pārliecināt. Lai arī neviens no daudzajiem izdotajiem grupas singliem nav manu top50 dziesmu listē, gan "O Maybe I", gan "All the Eastern Girls", gan "Five Trees" un "Surfacing" ir kvalitatīvi sava žanra paraugi. Īpaši gribētu tomēr izcelt debijas albuma ("Palace" - tāds arī bija sākotnējais grupas nosaukums) trešo skaņdarbu "Five Trees", kas iesākas ar "My Bloody Valentine" cienīgu ģitārtroksni, turpinās ar ar taisnu basa un bungu bītu, līdz eksplodē stadionu mūzikas cienīgā piedziedājumā.

"Dust in my heart, dust in my veins"

Grupa, kas nokomplektējās 2008. gadā, pie savām muzikālajām ietekmēm min arī Skotu Volkeru (grupas solista Luisa Boumana (Lewis Bowman) dziedājumā tas ir jūtams), Nīlu Jangu, "Sonic Youth" (arī var saklausīt), "New Order", Artūru Raselu (Arthur Russell) un pat jauno amerikāņu kolektīvu "Deerhunter" ar kalsno Brendfordu Koksu (Bradford Cox) priekšgalā.

Koncertos grupa demonstrē profesionālu sniegumu, tiesa, Boumana zemais baritons dzīvajos koncertos izskan nedaudz smalkāk.

"Chapel Club" varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, lai šogad dodos uz Salacgrīvu.

Ar nepacietību gaidīsim jaunus festivāla organizatoru paziņojumus par šā gada "Positivus" muzikālajiem pārsteigumiem.

Izdošanas datums - 31.01.2011.