90. gadu sākumā viens no retajiem neatkarīgās mūzikas informācijas avotiem Latvijā „Pastnieku Avēnija”, šķiet, pirmajā numurā publicēja Roberta Smita un The Cure dziesmas „Lullaby” teksta atdzejojumu latviski.
The Cure "The Cure" (37)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
The Cure "The Cure" (Geffen) 8/12
Arī daudzi tā laika mūziķi – Ritvars Dižkačs (Aurora), Zig Zag - bija lieli grupas fani, īpaši jau Aurora. Katra jauna albuma iznākšana tika dēvēta par „klausīšanās svētkiem”... nav šaubu, The Cure ir tā dēvētās kulta grupas statusa paraugs, arī pie mums.
„Klausīšanās svētku” laiks jau sen pagājis, domāju, ka kopš neveiksmīgās 1996. gada „Wild Mood Swings” plates reti kurš The Cure fans sekojis Smita un kompānijas aktivitātēm. Taču, par spīti vairākiem Smita paziņojumiem par grupas izjukšanu, tā izrādījusies viena no dzīvotspējīgākajām un ietekmīgākajām mūsdienu rokmūzikas grupām. Tā nu nesen klajā laists The Cure jaunākais, pēc skaita 13. (ASV un Apvienotajā Karalistē izdotais ierakstu skaits atšķiras) albums, kas nosaukts pašas grupas vārdā.
Plates līdzproducents blakus Robertam Smitam ir nedaudz cita muzikālā profila speciālists Ross Robinsons (strādājis ar Limp Bizkit), kas arī ir ieraksta būtiskākā atšķirība, proti, tas ir raupjāks un niknāks. Diemžēl trūkst niansētās ģitāras solotēmas, patīkami spiedīgo sintezatora tembru, taču to vietā dominē skaļas ģitāras. Albums, manuprāt, ir viens no The Cure tumšākajiem ierakstiem.
Ar oriģinālā kompaktdiska starpniecību ir iespējams nonākt grupas slepenajā mājas lapā un noklausīties interviju ar Robertu Smitu, kā arī aplūkot ieraksta gaitas fotogaleriju un bērnu zīmējumu attēlus, kas rotā plates vāku. Smits ir lūdzis saviem radu bērniem, lai tie kaut ko uzzīmē...
Atzīšos, ka pirmais iespaids par plati bija nedaudz maldīgs, sākotnējās sajūtas nebija sevišķi patīkamas, albums likās neinteresants un smagnējs, taču pēc vairākām klausīšanās reizēm tas tomēr nostrādāja. Pēdējās dienās ar nolūku pārcilāju vecos The Cure ierakstus un, būdams liels grupas daiļrades cienītājs, vēlos piedāvāt savu versiju par The Cure 10, manuprāt, labākajiem albumiem.
1. „Pornography” (1982) 2. „Disintigration” (1989) 3. „The Head On The Door” (1985) 4. „Boys Don’t Cry” (1980) 5. „Japanese Whispers” (1983) 6. „Wish” (1992) 7. The Top” (1984) 8. „Kiss Me, Kiss Me, Kiss Me” (1987) 9. „Three Imaginary Boys” (1979) 10. „Bloodflowers” (2000)
Izdošanas datums 28.06.2004.