Duffy "Rockferry"  

(A&M)

11/12

Drošs paliek drošs, noklausījos šo plati jau kādu padsmito reizi, lai godīgi, liekot roku uz sirds, varētu jums rekomendēt Dafijas (Duffy) "Rockferry" kā, iespējams, gada labāko popmūzikas ierakstu. Mūzikas preses pastiprinātā interese par šo velsiešu dziedātāju, kas savu skaļāko brīdi piedzīvoja ar publikācijām, manuprāt, ir attaisnojusies.

Jā, protams, "Dafijas fenomens", visticamāk, nebūtu iespējams bez Eimijas Vainhausas uzvaras gājiena, kurš, starp citu, turpinās vēl šobrīd, tikai augstākā līmenī ("Grammy", UKtop1 ...). Tieši Vainhausas aktualizētā (ja runājam komerciālās kategorijās) 60. gadu soula skaņa, vizuālā estētika atvērusi durvis kvalitatīvi jaunai popmūzikas ērai. Pagājušogad Kendijas Peinas (Candie Payne) "I Wish I Could Have Loved You More", šķiet, vēl nebija īsti veiksmīgs mūzikas industrijas solis, taču Dafija, manuprāt, ir pirmais īsti veiksmīgais šīs "postvainhausas" ēras piemērs - "21. gadsimta Dastija Springfīlde", kā britu mūzikas žurnālisti vienbalsīgi skandē (starp citu, šis salīdzinājums savulaik arī attiecināts uz Eimiju).

Šobrīd 23. gadus vecā Dafija (īstajā vārdā Aimée-Ann Duffy) pirmo reizi mūzikas industrijas darboņu uzmanību piesaistīja 2004. gadā, kad viņas dziedāšanu pamanīja izdevniecības "Rough Trade" menedžere Žanete Lī (savulaik P.I.L. dalībniece). Līdzīgi kā savulaik Dastijas Sprinfīldes (Dusty Springfield) karjeru veiksmīgi menedžēja Vikija Vikhema (Vicki Wickham), arī "Rough Trade" cilvēki piemeklēja jaunajai Dafijai ideālu sadarbības partneri - bijušo Suede ģitāristu Bernardu Batleru (Bernard Butler).

Abu mākslinieku radošā sadarbība aizsākās ar skaņdarbu "Rockferry", kas arī iezīmēja Dafijas skanējuma pamataprises. Atšķirībā no nedaudz sasteigtā jaunās Adeles () debijas albuma Dafijas plate tapusi veselus trīs gadus un Batlera uzraudzībā uzlabota un spodrināta līdz nevainojamam spīdumam.

Duffy "Rockferry". Foto: Publicitātes foto

Albumu ievada jau minētais titulskaņdarbs un pirmais singls "Rockferry", kas skanējuma ziņā producēts pēc 60. gadu popmūzikas paraugiem (tā pati Dastija Springfīlde), arī sekojošais "Warwick Avenue" varētu droši iederēties kādā pirms 40 gadiem izdotā skaņuplatē. Ar "Serious" Dafija bez dziedāšanas, demonstrē arī eleganta rečitatīva izmantošanu, savukārt "baharahiskajā" (Burt Bacharach) "Stepping Stone" dod norādes britu popmūzikas dueta PJ and Duncan virzienā, kas izdeva dziesmu ar tādu pašu nosaukumu 1996. gadā.

Tāds īsts souls parādās tikai ar balādi "Syrup & Honey" (video), kurā Dafijas balss uzplaukst visā savā krāšņumā. Viens no maniem plates favorītiem "Hanging On Too Long" nedaudz atgādina kaut ko no 70. gadu Bila Vizersa (Bill Withers "Ain''t no Sunshine") soula. Seko plates kulminācija dejiskajā otrajā singlā "Mercy" (audio) ar lielisko rečitatīvu sākumā "Hit the beat and take it to the fast line" un repojošu vidusdaļu. Sekojošais "Delayed Devotion" balstās uz klasiska 60. gadu beigu, 70. gadu sākuma Ala Grīna (Al Green) ritmisko zīmējumu (līdzīgi kā "Let''s Stay Together").

Arī abas plati noslēdzošās kompozīcijas teicami papildina kopējo albuma noskaņu un koncepciju. Nekā lieka, viss savās vietās. Ļoti labi!

Izdošanas datums - 03.03.2008.

"Syrup & Honey" ieraksts Bernarda Batlera studijā