Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto
Pavisam klusu un nemanāmi klajā nācis Kanādas dziesmu rakstnieka (šoreiz šis apzīmējums ir īpaši precīzs) Rona Sekssmita (Ron Sexsmith) četrpadsmitais albums «Carousel One». TVNET slejās par Ronu esmu rakstījis jau vairākkārt, lai arī, protams, viņš nekad nav tā pa īstam izlauzies meinstrīmā (ja neskaitām sadarbību ar Krisu Martinu un Feistu), taču pēc dokumentālās filmas «Love Shines» noskatīšanās nolēmu jums atgādināt vēlreiz, cik brīnišķīgas dziesmas tomēr sacer šis nu jau 51 gadu vecais mūziķis.
Ron Sexsmith «Carousel One»
(Compass)
10/12
Ja mazliet par filmu, tad interesanti bija uzzināt gan par Rona bērnību Sv. Katrīnes provincē Ontārio (Kanādā), par pirmajiem soļiem mūzikā (jau 14 gadu vecumā viņš spēlēja grupā), par agro laulību un tēva lomas uzņemšanos. Tikai 30 gadu vecumā Ronam izdevās noslēgt pirmo līgumu ar mūzikas izdevniecību un laist klajā pirmo īsto debijas plati. «I'm a late bloomer, I'm a slow learner,» viņš dzied vienā no savām dziesmām, apliecinot, ka tiešām «nobriedis vēlāk» par citiem. Filma uzņemta laikā, kad Rons pats par saviem līdzekļiem pēc Maikla Bublē ieteikuma noalgojis vienu no spicākajiem roka producentiem Bobu Roku (strādājis ar «Bon Jovi», «Metallica») un cenšas ar viņa palīdzību ierakstīt albumu, kas beidzot ļautu viņam iegūt to atpazīstamību, kādu viņš pelnījis. Vai viņam tas izdevās? Diemžēl nē. Plate «Long Player Late Bloomer» (2011) palika gandrīz neievērota, un dziesminieku nišā Rona vietā topos ielauzās pavisam citi mākslinieki.
Tiešām ir grūti izskaidrot, kāpēc tā reizēm notiek. Par Rona mūziku sajūsmā ir teju visi mūziķi un mūzikas industrijā iesaistītie (Elviss Kostello, Feista, Daniels Lanuā, Kriss Martins, Stīvs Ērls, Maikls Bublē u.c.), taču viņa vārds plašākai publikai ir svešs.
«Carousel One» Foto: Publicitātes foto
Visticamāk, arī šis albums uzrunās tikai jau esošo Sekssmita auditoriju, nekādi komerciāli brīnumi (piemēram, kāds Pitbula rečitatīvs) tur atrodami nav. Starp citu, sākotnēji Rons vēlējies šo plati nosaukt «Featuring Pitbull», taču izdevēji nobijās no tiesu darbiem... Tāpēc Ronam nācās domāt ko jaunu, un iedvesmu viņš noķēra Losandželosas lidostā, kur parasti viņa bagāža pēc līdojuma slīd pa lenti numur 1 jeb «Carousel One».
Skanējuma ziņā šis ieraksts ne ar ko būtisku neatšķiras no iepriekšējiem veikumiem. To producējis Džims Skots (strādājis ar «Wilco»), pieaicinot profesionālu pavadošo mūziķu komandu. Albumā spēlē basists Boba Glaubs (John Lennon, Lucinda Williams, Graham Nash), ģitārists Džons Grabofs (John Lee Hooker, Dr John), bundzinieks Dons Hefingtons (Bob Dylan, Emmylou Harris) un taustiņnieks Džons Gintijs (Neal Casal, Matthew Sweet).
«Es jūtos kā antīko mēbeļu meistars salīdzinājumā ar Edu Šīranu. Viņš ir jaunā tipa dziesmu rakstnieks, es tā neprotu,»
kādā intervijā atzinis Rons, uzsverot, ka ir sešdesmito, septiņdesmito gadu dziesminieku (Jackson Browne, Nick Drake) tradīcijas mantinieks.
Varbūt tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jaunā paaudze nespēj pieņemt (vai precīzāk - sadzirdēt) Sekssmita mūziku, neskatoties uz to, ka tā ir izcili melodiska un labskanīga. Varbūt jāpaliek apakšā kā Avicii bīts, tad tā lieta aizies?
Ja tīk kvalitatīva pieaugušu cilvēku popmūzika («Lambchop», Ričards Haulijs u.tml.), tad Rons šajā kategorijā iederas par visiem 100.
