Coldplay "Viva La Vida or Death And All His Friends" (Parlophone) 7/12

Recenzijas ievadā vēlētos uzdot divus jautājumus:

1. Vai jaunās plates producents Braiens Īno (Brian Eno) ir tas, kas grupas skanējumam un attīstībai bija nepieciešams? 2. Vai jaunais albums ir labāks par grupas iepriekšējiem veikumiem?

Pirms atbildu uz šiem jautājumiem, piebildīšu, ka manā fonotēkā atrodams tikai viens grupas albums, proti, debijas disks "Parachutes", kas nenoliedzami ir ļoti skaists albums (tātad esmu gan grupas fans, gan nefans vienlaikus). Sekojošie ar savu tuvošanos pompozajam stadionu balāžroka formātam spēja sajūsmināt tikai ar atsevišķām dziesmām. Līdz ar to mēs esam pietuvojušies pirmā jautājuma atbildei, kas ir - nē! Braiens Īno nav tas, kas grupas skanējumam un attīstībai bija nepieciešams. Tā vietā, lai atgrieztos pie tā, kas grupai izdevās vislabāk, lai radītu jaunus akustiskus "Don''t Panic" vai "Shiver", Īno ir padarījis grupas skanējumu vēl gaisīgāku, "speisīgāku", kas, manuprāt, varētu piestāvēt citām grupām, bet ne Coldplay. Līdzi, protams, kā nospiedošs fons nāk arī asociācijas ar Īno un U2 sadarbību izcilajā 1987. gada "The Joshua Tree". Lieki piebilst, ka "Viva La Vida or Death And All His Friends" pat uz pusi nav tik spēcīgs kā "The Joshua Tree".

Es nesaku, ka grupai vajadzētu savā attīstībā stāvēt uz vietas, taču būsim godīgi, Coldplay nav Radiohead un eksperimenti nav Krisa Mārtina stiprā puse (paklausieties kaut vai orientālo "Yes!" no šīs plates). Turklāt arī no lielā Īno šeit esam sagaidījuši tikai prognozēto ... No Coldplay es gaidu godīgas, sirsnīgas melodijas, Coldplay kā stadionu grupa mani īpaši neuzrunā. Diemžēl jaunajā platē labu dziesmu ir vēl mazāk nekā "X&Y", kurā atrodama, manuprāt, viena no visu laiku labākajām grupas kompozīcijām "The Hardest Part". Varbūt tikai konceptuāli "Viva La Vida or Death And All His Friends" ir veiksmīgāks par "X&Y", proti, tas nav pārlieku izstiepts un muzikāli Īno tomēr spējis visu grupas skaņu arsenālu "palikt zem viena jumta". Tomēr, klausoties jauno plati, nepamet sajūta, ka grupa ir mākslīgi centusies "kaut ko mainīt" ... un tās Latīņamerikas ritmu ietekmes... Tātad arī uz otro jautājumu atbilde ir: "Nē!"

1. "Life in Technicolor" - plati ievada instrumentāls Braiena Īno rokrakstam raksturīgs ambients intro, diemžēl skaņdarba pamatmelodija ir tik ļoti "kjūriska" (no "The Cure"), ka pamatīgi izbojā pirmos iespaidus. Arī "Aa ooo, Aaa ooo" balsu dekorācijas fonā atgādina vai nu agrīnos U2, vai Arcade Fire, kurus arī paši Coldplay minējuši pie albuma ietekmēm. 6/12

2. "Cemeteries of London" - skaņdarbs iesākas ar Mārtina balsi un "edžiskiem" (Edge - U2 ģitārists) ģitāras treļļiem, kas kopā ar Īno sintezatoru sienu visas dziesmas garumā rada nedaudz nomācošu "speisīgu" atmosfēru. Šeit arī viens no jauninājumiem - latino plaukstiņu perkusijas. Kopumā daudzsološs sākums. 9/12

3. "Lost!" - ērģeles, plaukstiņas, perkusijas, nesošs bīts. Viens no pirmajiem jaunās plates skaņdarbiem, kas radies Blur skaņdarba "Sing" iespaidā. Iespējams, labākā plates dziesma. 10/12

4. "42" iesākas kā klavieru balāde, kurā Mārtins iekodējis Džona Lenona "Imagine" mazo arpedžiju. Ambīciju netrūkst... Dziesmas otrā puse ir ritmisks ģitāras motīvs, kas eksplodē pacilājošā piedziedājumā: "You thought you might be a ghost, You didn’t get to heaven but you made it close". Par pirmo daļu 6, par otro 10 - kopā 8/12.

5. "Lovers in Japan"/"Reign of Love" - "Lovers in Japan" ievada simpātisks, stampājošs klavieru rifs, līdzīgs Happy Mondays "Step Up", taču tam visam pāri kā tāds uzbāzīgs fons ambientie delay ģitāras efekti (8/12). "Reign of Love" ir liriska klavieru un kārtējās "edžiskās" ģitāras saspēle. (7/12)

6. "Yes" un "Chinese Sleep Chant" - vēl viens divdaļīgs skaņdarbs (būtībā sapludinātas divas atšķirīgas dziesmas). "Yes" beidzot dzirdama solītā Mārtina dziedāšana zemajā reģistrā, to papildina austrumniecisks stīgu motīvs, kas, manuprāt, ir pilnīgi bezjēdzīgs un lieks. (4/12) "Chinese Sleep Chant" iesākas ar planējošu ģitāras rifu, norādot uz vēl vienu pašu puišu minētu muzikālu ietekmi, proti, My Bloody Valentine. Doma nav slikta, taču rezultāts ir atkal ... bezjēdzīgs? (6/12)

7. "Viva la Vida" - otrais plates singls. Tā pamatā pacilājoši stīgu grupas akordi, piedziedājumu vietas akcentē timpāni ... arī viena no plates veiksmēm. (10/12)

8. "Violet Hill" - pirmais plates singls un pirmā grupas pretkara dziesma, dziesmas ritmiskais zīmējums aizgūts no "The Beatles". Episks, pamatīgs skanējums... (9/12).

9. "Strawberry Swing" - prātā nepaliekošs skaņdarbs (7/12).

10. "Death and All His Friends" - divdaļīgs albuma nobeigums. "Death and All His Friends" sākotnēji iesākas kā liriska, mierīga, apcerīga Mārtina muzikāla skice, taču pēc divām minūtēm pāraug ritmiskā instrumentālā roka numurā ar saucošu fona vokālu. (7/12) "The Escapist" (7/12) iesākas ar to pašu, ar ko iesākās plate, proti, ar ambientu fonu, taču šoreiz tam visam pa virsu Mārtins atvadās ar šādiem vārdiem:

"And in the end We lie awake And we dream We''ll make an escape"

Izdošanas datums - 12.06.2008.