Lisa Gerrard "The Silver Tree" (Rubber Records) 9/12

Tiesa, tie laimīgie pagaidām ir tikai dzimtās Austrālijas klausītāji, jo albums izdots tikai Austrālijā. Jaunā plate (pēc skaita tikai otrā), kurā iekļautas 13 kompozīcijas, seko 1995. gada debijas soloierakstam "The Mirror Pool". Protams, ja pieskaitītu visus pasūtījumu ierakstus, filmu skaņu celiņus, tad Džerardas diskogrāfija izskatītos krietni bagātāka. Daudzi, kas sekojuši Dead Can Dance - Brendana Perija (Brendan Perry) un Lizas Džerardas muzikālajām gaitām, noteikti zina, ka tādu Holivudas (ne tikai) kases grāvēju kā "Gladiators", "Layer Cake", "Ali" u.c. mūzikas autore ir tieši Liza Džerarda.

Brendans Perijs pēc 1999. gada lieliskā "Eye of the Hunter" soloalbuma pēdējos gados pievērsies sambas mūzikai, un nav dzirdēts, ka viņš būtu devies studijā, lai ierakstītu jaunu plati. Atgādināšu, ka pavisam nesen abus šos mūziķus mums bija iespēja redzēt un dzirdēt arī Latvijā - 2005. gada 1. aprīlī Dead Can Dance viesojās Latvijas Nacionālajā operā.

Šķiet, 90. gadu sākumā Latvijā uzplaiksnīja pirmais lielais Dead Can Dance klausīšanās vilnis, toreiz vēl nesen izveidotajā "Radio SWH" nakts programmā bieži tika atskaņoti skaņdarbi no "Aion" un vēlāk "Into The Labyrinth". Tieši šie divi albumi ieveda Dead Can Dance lielo zvaigžņu pulkā, galu galā pat MTV dienas rotācijā varēja "noķert" instrumentālo "Saltarello". Arī Latvijā grupas daiļradei atradās vairāki sekotāji - "Pilots Buda", "Marana" un, domājams, arī "Iļģi" ir savulaik nedaudz smēlušies idejas DCD mūzikā.

Tiesa, ar katru jaunu plati kopš gotiski ģitarizētā 1984. gada debijas ieraksta Liza Džerarda un Brandans Perijs (vienīgie konstanti nemainīgie grupas dalībnieki) kļuva arvien gaišāki un ēteriskāki.

Gluži par ēterisku gan nevarētu dēvēt nedz Džerardas pirmo, nedz arī jauno studijas darbu. Protams, no gotiskās mūzikas sirēnas Džerarda drīzāk kļuvusi par ambient un pat vietumis (jaunajā platē skaņdarbs "Space Weaver") triphopa mūzikas interpreti. Lēni plūstošām, ainaviskām stīgu instrumentu skaņām cauri vijas arī senās mūzikas motīvi, taču DCD raksturīgais majestātiskums un dziļums nav nekur pazudis. Interesanti, ka ierakstā sitamie instrumenti izmantoti minimāli - tikai dažos skaņdarbos tie pilda dekoratīvu funkciju.

Tā jau mūzikas pasaulē ir iekārtots, ka ģeniāli radoši tandēmi, viens no otra nošķirti, vairs nespēj pacelties tādos radošās domas un skaņas augstumos. Tas šoreiz jāsaka arī par Brandanu un Lizu - vienam bez otra viņu mūzika šķiet tāda kā nepiepildīta, nepilnīga. Nav šaubu, ka ir ļoti viegli ļauties Lizas dzidrajai un īpatnējajai balsij, brīžiem maigajam, brīžiem skarbajam dziedājumam, taču ar trešo prātu, manuprāt, tomēr ir grūti to nesalīdzināt ar DCD spožākajiem darbiem.

Izdošanas datums: 24.11.2006.