Laura Veirs «Saltbreakers»

(Nonesuch)

10/12

Vakar internetā sarakstījos ar kādu mūzikas draugu, sarunas gaitā mums izvērtās neliela diskusija par to, kas ir un kas nav samākslots izpildītājs un kādēļ viens vai otrs mākslinieks uz katru no mums atstāj atšķirīgu iespaidu. Mans skaidrojums reizēm neizskaidrojamām simpātijām pret kādu dziedātāju vai grupu saistījās ar piedzīvoto (dzirdēto) bērnībā, pusaudža gados, arī agrā jaunībā, kad visi muzikālie iespaidi vēl ir jauni, svaigi un veido personības muzikālo gaumi un asociācijas. Vēlāk, būdami pieauguši, mēs neapzināti (vai reizēm arī apzināti) meklējam kaut ko līdzīgu šodienas popmūzikā...

Tieši no šāda skatpunkta es varētu skaidrot savas lielās simpātijas pret šo amerikāņu dziesminieci, proti, Laura Veirsa man neapzināti atgādina savulaik klausīto un apjūsmoto Suzannu Vegu (Suzanne Vega). Turklāt Veirsa man nešķiet arī samākslota, viņas mūzikai, balsij un tēlam piemīt piezemēta vienkāršība, tās ir īpašības, ko diemžēl manās acīs ar laiku zaudējušas vairākas citas lieliskas mākslinieces.

Jaunais ieraksts «Saltbreakers» (nozīmē «viļņi») seko 2004. gada . Tas tapis 2006. gada septembrī un oktobrī bundzinieka un producenta Takera Martina (Tucker Martine) mājas studijā (strādājis ar «The Decemberists», «Built To Spill»). Šonedēļ mūzikas kompānijas «Nonesuch Records» apgādā tas tiek izdots Eiropā, bet 10. aprīlī ASV.

Acīmredzot tieši producents pagājušogad savedis kopā Lauru Veirsu un grupu «The Decemberists», lai radītu vienu no skaistākajiem pagājušā gada skaņdarbiem - «The Decemberists» līdera Kolina Meloja (Colin Meloy) duetu ar Veirsu dziesmā «Yankee Bayonet» (no albuma). Skaņdarbs ir kā savdabīgs duets starp pilsoņu karā kritušu zaldātu un viņa atraitni sievu. Fantastiskā divbalsība izved mūs cauri šo abu varoņu dzīvei - no iepazīšanās mirkļa kādā gadatirgū līdz kareivja nāvei karalaukā.

Varbūt «decembristu» iespaidā, varbūt kāda cita aicinājuma dēļ, jaunais Veirsas albums nav tikai akustisks un intīms piedzīvojums, izpildītāja kopā ar savu grupu centusies platē iedzīvināt vesela ansambļa skanējumu. To apliecina jau ievadošais «Pink Light», kas iesākas ar elektriskās ģitāras rifu un balsi, līdz iestājas pilns instrumentu komplekts (bass, bungas). Ļoti fascinē Veirsas brīžiem infantilie ģitāras solo, gluži kā no, iespējams, bērnības «The Cure» ierakstiem. Noteikti viens no skaistākajiem albuma skaņdarbiem. Sekojošais «Ocean Night Song» sasaucas ar izcilo «Carbon Glacier» albuma hitu «Ether Sings», to papildina folka vijole un zvainiņa perkusija. «Don't Lose Yourself» jau ir mēģinājums izklausīties moderni - skaņdarba pamatā elektroniska cilpa, klavieres, tas viss kopumā man tiešām ļoti atgādina Suzannas Vegas 1992. gada plati «99.9 F°».

Izdošanas datums - 26.03.2007.