Bijušais grupas "Roxy Music" taustiņinstrumentālists un ambient mūzikas tēvs Braiens Īno (Brian Eno, 57) pēc ilgāka pārtraukuma ierakstījis popmūzikas albumu.
Brian Eno "Another Day on Earth"
(Hannibal)
8/12
Pagājuši jau 15 gadi, kopš mūziķis stājies pie mikrofona, pēdējais tā dēvētais popmūzikas ieraksts ir projekts ar bijušo "The velvet Underground" dalībnieku Džonu Keilu (John Cale) "Wrong Way Up".
Jaunais ieraksts sākas ar cerīgu, "Wrong Way Up" garā ieturētu skaņdarbu "This", kura pamatā pulsējoša cilpa un "keilisks" vokāls. Turpinājums ar "And Then So Clear", kurā Īno izlēmis "pičot" (efekts, kas paaugstina balsi) savu balsi, nedaudz mulsina... Vai nu Īno ir palaidis garām, ka šādi efekti ir pēdējos gados dzirdami neskaitāmos albumos (Air, Super Furry Animals u.c.) un pat Šēras slavenajā pophitā "Do You Believe In Life After Love?", vai vienkārši Īno to dara apzināti.
"Long Way Down" jau diemžēl ieved klausītāju gluži vai new age meditāciju fona embientajā pasaulē ... tik viegli ir pārkāpt šo robežu starp gaumīgu embient un bezgaumīgu, tukšu "čakras atraisošu" meditatīvu muzikālo olu kulteni. Sekojošo instrumentālo "Going Unconscious" un lirisko "Caught Between" jau var dēvēt par lieliskiem Īno mūzikas paraugiem.
"Passing Over" atgādina pat kaut ko no pašmāju Raimonda Tigula skaņu celiņa "Četri vēji", savukārt ātrais valsītis "How Many Worlds" sākumā sasaucas ar "The Beach Boys" 70. gadu eksperimentiem, tiesa, vēlāk skaņdarbā izmantotās stīgas patīkami atsvaidzina sintezatoru tembru nomocīto albumu.
Manuprāt, plates virsotne ir pēdējais skaņdarbs "Bonebomb", kas balstīts uz vienas nots basu, trinkšķinošu ģitāru un deformētu balsi, kas deklamē kādas iedomātas teroristes-pašnāvnieces domas: "Everything stolen, except my bones/Now I am only bone/I waited for peace, and here is my peace. Here in this still last moment of my life."
Izdošanas datums 14.06.2005.
