Nav brīnums, kāpēc "lounge" (nosaukums atvasināts no 50/60 gadu "lounge" mūzikas), jeb, citiem vārdiem, viegli klausāma salonu mūzika pēdējos gados ir kļuvusi tik pieprasīta visā pasaulē.
Thievery Corporation "The Richest Man in Babylon" (Esl) 8/12
Mūzika, kas ir ar vairāk funkcionālu, nekā izglītojošu raksturu, līdzīgi kā ātrās ēdināšanas restorāni, sniedz klausītājam to bezpersonisko sajūtu, kas mūsdienu sabiedrībā ir kā tās neatņemama sastāvdaļa. Tā ir mūzika, kas neliek klausītājam domāt, kas labi noder kā fons braucot automašīnā, pie darba galda vai solārijā.
Mūzikas ierakstu kompānijas uz šo tendenci reaģē ļoti operatīvi un veikalu plauktos parādās n-tās šādas mūzikas izlases ar skaistiem, rosinošiem kompaktdisku noformējumiem un nosaukumiem: "Global Lounge", "Acid Lounge", "Buddha Lounge" u.tml, kur apkopoti bieži vien pilnīgi nepazīstami izpildītāji, kuru mūzika, protams, atbilst šim žanram.
"Thievery Corporation" ir divi cilvēki Eriks Hiltons (Eric Hilton) un Robs Gaza (Rob Gaza) no Vašingtonas, ASV. Grupas trešais ieraksts “The Richest Man in Babylon” ir jau paspējis saņemt daudzas ļoti kritiskas atsauksmes.
Mūzikas kritiķi dēvē šo ierakstu par Thievery Corporation vājāko un viskomerciālāko. Varbūt daļēji tam varētu piekrist, tomēr, manuprāt, ieraksts ir ieturēts un stila ziņā nevainojams. “The Richest Man in Babylon” dzirdami vairāki viesvokālisti, to skaitā itāliešu-islandiešu izcelsmes dziedātāja Emiliana Torrini, kuras balss vietām ļoti atgādina Bjorku. Kā arī "LouLou", Pema Brikere un Patriks Desantošs, kuru vārdi plašākam klausītāju lokam neko īpašu neizsaka.
Esmu novērojis, ka pēdējā laikā tā dēvētās "lounge" jeb "atslodzes" mūzikas kompaktdiski iznāk visai krāšņā noformējumā – biezā kartona vākā ar biezu foto bukletu ar dažādiem bonusiem un sīkumiņiem. Tāds ir arī Thievery Corporation disks, ko es varētu skaidrot tikai ar ierakstu kompāniju vēlmi iekārdināt pircēju un palīdzēt viņam spert izšķirošo soli, lai šķirtos no 12 latiem. To pašu varētu teikt arī par Gotan Project un Nightmares On Wax albumu vizuālo pusi. Visvieglākais šādas bezpersoniskas mūzikas iegūšanas ceļš būtu, protams, ieraksta ielādēšana no tīkla vai vienkārši pārrakstīšana matricā un vāciņa nokopēšana, tomēr reizēm šis krāšņais, kopēšanai neparocīgais oriģinālais bukletiņš var kalpot par iemeslu diska iegādei veikalā.
Izdošanas datums 01.10.2002.
