Bloc Party "A Weekend in the City"  

(Wichita)  

9/12

Albums ar nosaukumu "A Weekend In The City" debitējis albumu topa augstajā 12. vietā, teju 100 vietas augstākā pozīcijā nekā 2005. gada debija . Plati producējis savulaik izbijis panks Džeknaifs Lī (Jacknife Lee), kas savu vārdu spodrinājis ar U2 albuma "How To Dismantle An Atomic Bomb" producēšanu. Starp citu, zināms, ka Lī producēs arī jauno R.E.M. plati.

Kaut Bloc Party jaunais ieraksts izdots jau pirms mēneša, tikai tagad beidzot esmu spējis formulēt savu attieksmi gan pret pašu grupu, gan pret šo disku. Kā jau tas bieži notiek ar šādām "pirms laika" kritiķu un ekspertu slavinātajām grupām, ir grūti saglabāt savu subjektīvo izjūtu ... vienmēr prātā stāv biežie atgādinājumi, ka šī ir "ģitārmūzikas jaunā cerība", "ģeniālākais albums", "revolūcija" u.tml. Šāds brīžiem pat pārlieku uzbāzīgs mārketings vienkārši traucē. Nenoliedzu, ka tas veicina tirdzniecību, taču vienlaikus, manuprāt, dezorientē subjektīvo uztveri.

Šobrīd šāds PR "bums" ir ap Arcade Fire otro studijas plati, tādā burzmā pat nerodas vēlēšanās tā pa īstam iedziļināties mūzikā, taču, lai gan, manuprāt, kanādiešu jaunais albums ir vājāks par debijas plati, komerciāli "Neon Bible" šobrīd gūst ļoti atzīstamus panākumus.

Bloc Party "A Weekend in the City". Foto: Publicitātes foto

Atgriežoties pie Bloc Party jāsaka, ka melnādainais solists un dziesmu autors Kele Okereke man jau kopš debijas albuma licies pārāk nopulēts, brīžiem pat samākslots roka personāžs. Tiesa, 2005. gada "A Silent Alarm" ir ļoti labs debijas albums. Sākotnēji presē bieži Bloc Party tikuši raksturoti kā angļu atbilde skotu zvaigznēm Franz Ferdinand, taču ar laiku Bloc Party spēja apliecināt sevi kā savdabīga un savā ziņā nebijusi muzikāla parādība. Šāda attīstība uz augšu daļēji vērojama arī jaunajā albumā, no roķīgajām Franz Ferdinand asociācijām grupa tuvinājusies daudz eksperimentālākajiem TV On The Radio.

Vislielākā uzslava šoreiz manā skatījumā pienākas grupas ģitāristam un dibinātājam Raselam Lisakam (Russell Lissack), viņš ierakstījis patiesi klasiskus ģitāras rifus. Ko vērts ir plates ievadskaņdarbs "Song for the Clay (Disappear Here)" - (min. 1:07) šāds ģitāras gājiens paceļ skaņdarbu pavisam citā līmenī. Zinot to, ka mūziķi bieži kā albuma pirmo skaņdarbu cenšas ielikt, viņuprāt, interesantāko un spēcīgāko, varētu piekrist puišu pirmās dziesmas izvēlei; kompozīcijas kulminācija (min. 3:41): "East London is a vampire, It sucks the joy right out of me."

Sekojošo "Hunting for Witches" ievada Prefuse 73 cienīgas semplu dekorācijas, bungu ritms un vēl viens lielisks ģitāras rifs. Daudzi mūzikas eksperti gan lielu devu kritikas velta tieši Okerekes nepārliecinošajiem dziesmu tekstiem, satraukuma pilniem pareģojumiem par Apvienotās Karalistes ceļu uz bezdibeni, terorisma biediem ("Hunting for Witches") u.tml.: "I Was An Ordinary Man With Ordinary Desires, I Watched TV and it Formed me." Pietiekami liela klišeja, bet, ja salīdzinām ar dažu labu hiphopa mākslinieku "lirikām", tad nav tik traki.

Pēc lieliskā singla "The Prayer" plate ieplūst mierīgākos ūdeņos, kas, manuprāt, nav grupas stiprākā puse. Kāds no mūzikas izdevumiem pat salīdzinājis Bloc Party lēnās balādes plates beigās ar Coldplay, acīmredzot tas nebija domāts kā kompliments. Tomēr, kopumā solīds un kvalitatīvs turpinājums debijas albumam.

 

Izdošanas datums - 05.02.2007.