The Open "Statues" (Universal) 7/12

Jau pirms pusotra gada rakstīju par britroka grupas debiju - "The Open atrodas kaut kur pa vidu starp The Verve, XTC, Coldplay un īpaši Doves. Tieši Doves asociācija ir visspēcīgākā, tā saklausāma gan solista Stīvena Beilija (Steven Bayley) balsī, gan grupas aranžējumos, kas, jāatzīst, tuvinās vairāk Doves roķīgajai sejai nekā elektroniskajiem eksperimentiem. Grupā darbojas pieci puiši no ziemeļiem, kas ar savām melanholiskajām, stadionu cienīgajām un pacilājošajām melodijām nodrošinājuši sev lielisku reputāciju."

Šogad pēc vairāku demo izbrāķēšanas un rezultātā - albuma ierakstīšanas Francijā "The Open" piedāvā nedaudz eksperimentālāku skanējumu. Īpaši tas jūtams ievadošajā deviņu minūšu garajā "Forever", kas atgādina kaut ko no Talk Talk postroka posma. Dziesmā dzirdama skaista trompetes improvizācija. Paši grupas dalībnieki skaidro, ka centušies atbrīvoties no "The Verve" un "Echo And The Bunnyman" līdzībām, tā vietā ietekmējušies no Magazine un The Cocteau Twins, interesanti, ka grupas debijas plati producēja tieši Cocteau Twins ģitārists Saimons Reimonds (Simon Raymonde).

Plates otrā kompozīcija (plates virsotne) "We Can Never Say Goodbye" ir pārsteidzoši un uzkrītoši līdzīga 90. gadu dīvaiņiem Mansun, īpaši jau vokālista Stīvena Beilija (Steven Bayley) balss. "Moment In Time" tik tiešām pavadījumā var nolasīt Cocteau Twins tembrus, taču pats skaņdarbs izklausās nogaidoši. Diemžēl arī atlikusī plates daļa ir tāda kā nogaidoši daudzsološa, taču tā arī līdz galam nespēj pārliecināt.

"My House" 80. gadu indī skanējums ir vienīgais būtiskais pavērsiens grupas skanējumā, aizgūdams minorīgus basa un ģitāras motīvus no agrīnajiem "The Cure" un "Cocteau Twins". Kopumā neslikts britu mūzikas albums, tiesa, visnotaļ šauram 90. gadu britu mūzikas klausītāju lokam.

Izdošanas datums 06.02.2006.