Brett Anderson «Brett Anderson»

(Drowned in Sound)

6/12

Kad visas bijušo «Suede» fanu ilūzijas pēc 2005. gada «The Tears» ieraksta bija sabrukušas, proti, 90. gadu pirmās puses ģeniālais radošais tandēms Brets Andersons un ģitārists Bernards Batlers (Bernard Butler) diemžēl pēc desmit gadu pauzes cerētos panākumus neguva, Andersons izskatās mierīgi noskaņojies doties radošā pensijā.

No vienas puses «The Tears» (vēl joprojām domāju, ka pareizāk būtu bijis 2005. gadā atgriezties kā «Suede») nosacītā neveiksme nogrūda no Andersona pleciem tādu kā smagu nastu, jo vairs nav iespējamas spekulācijas par iespējamo Batlera un Andersona apvienošanos ... iemesls - šāda apvienošanās jau notika un tā izrādījās diezgan neveiksmīga. Protams, «Here Comes The Tears» bija klausāms, taču to ķīmiju, ko abi vīri panāca «Suede» pirmajos divos albumos, atkārtot vai kaut vai attīstīt citā plāksnē neizdevās.

Skarbs, bet patiess secinājums - labāk un prātīgāk atstāt fanus tādā kā ilūzijā, par to, kā būtu, ja... Jo gadi iet un cilvēki mainās un vairs tik labi nesaprotas, un reizēm labāk ir saglabāt skaistas atmiņas un rožainas nākotnes ilūzijas, nekā tās censties piepildīt un daudziem likt vilties.

Pirms diviem gadiem tika izgaisināts vēl kāds mīts, proti, savulaik androgīnais, sievišķīgais jauneklis Andersons lielā mērā pārdeva (protams, kopā ar labām dziesmām) arī savu seksualitāti. 90. gadu sākumā prese daudz spekulēja par iespējamo Batlera un Andersona mīlas sakaru... Izrādījās - Andersons ir biseksuāls un viņam nekad neesot bijis homoseksuālas pieredzes. Ar šādu paziņojumu dziedātājs nāca klajā «The Tears» plates priekšvakarā: «Es sevi uztveru kā biseksuālu cilvēku, kam nekad nav bijusi homoseksuāla pieredze,» sacīja Andersons. Viņš atzina, ka viņu valdzinot gan vīrieši, gan sievietes, tomēr viņam nekad neesot bijušas seksuālas attiecības ar vīrieti.

Tik tiešām, ja «Suede» būtu aktīvi vēl šodien, tad Andersona soloalbums būtu liels notikums visas britu mūzikas kontekstā, taču izskatās, ka šobrīd šāds ieraksts varētu interesēt tikai nostalģijas māktus Andersona šarma pielūdzējus(as). Skumji atzīt, bet Andersona jaunais solobalāžu albums droši varētu tikt tirgots kopā ar Džeimsa Blanta ierakstiem un liela atšķirība nemaz nebūtu jūtama.

Tomēr, neskatoties uz visu šo vēsturisko analīzi, Andersons savos 40 dzied lieliski, arī dzīvās uzstāšanās, pēc aculiecinieku teiktā, ir daudz jaudīgākas, nekā pēdējos gados kopā ar «Suede» redzētās (starp citu arī savulaik Jūrmalā). Protams, dziesmas visā visumā ir švakas, aranžējums pārlieku tradicionāls un paredzams, teksti poētiski un pārāk «sveidiski» (viņam vairs tomēr nepiestāv dziedāt par adatu, kas kapā vēnas, u.tml.), taču atsevišķi momenti platē ir cienījami. Kaut vai ievadošais «Love Is Dead»:

Nothing ever goes right Nothing really flows in my life No one really cares if no one ever shares my care People push by with fear in their eyes in my life Love is dead, love is dead

Šai dziesmai es noticēju.

Pats Andersons izteicies, ka ierakstā pats izdomājis daudzas ģitāru partijas un pats iespēlējis lielāko daļu citu instrumentu (sadarbībā ar kādu Frade Bolu), liela ietekme šajā ierakstā bijusi sinatriskajam Skotam Volkeram (Scott Walker), taču tas uzreiz nenolasās...

«Esmu tik ilgi dzīvojis ar šīm dziesmām, un man tās joprojām patīk... Es ceru, ka tas vismaz kaut ko nozīmē,» tā Andersons.

Izdošanas datums - 23.03.2007.