Graham Coxon «Love Travels At Illegal Speeds»

(EMI)

5/12

Pēc skaita sestais studijas albums no priekšgājējiem atšķiras ar dinamisko, roķīgo skanējumu. Koksons kļuvis niknāks, pancīgāks, būtībā - primitīvāks. Vēl pirms diviem gadiem izdotais lika mūzikas kritiķiem atvieglojumā sasist plaukstas: «Beidzot Koksons ierakstījis kaut ko klausāmu un interesantu!» Uz brīdi likās, ka Koksons ir samierinājies ar savu Blur pagātni un piedāvā savu versiju par 21. gadsimta «Parklife». Diemžēl prieki bija īsi un jaunā plate, manuprāt, ir sliktākais ģitārista soloalbums.

Lieki atgriezties pie tēmas «Blur bez Koksona - nav Blur», taču tomēr... «Greiem! beidz ākstīties!» gribas izsaukties. «Salīgstiet ar Olbērnu beidzot mieru un ierakstiet jaunu «Blur» plati!» Ja Deimons Olbārns savu radošo spēku spējis iemiesot animētajā «Gorrilaz» projektā, tad Koksons šos gadus cīnījies ar saviem «dēmoniem», cenzdamies pierādīt visai pasaulei, ka ir spējīgs dziesminieks.

Ja Koksona vietā iedomājamies kādu nezināmu izpildītāju X, tad esmu pārliecināts, ka albumi ar šādu saturu netiktu īpaši ievēroti, izcelti. Koksona gadījumā vienmēr tiek blakus minēts «Blur» zīmols un «Blur» laiku ģeniālās ģitāras partijas, taču «Blur» fenomens bija meklējams tieši Olbērna un Koksona radošajā ķīmijā. Krīze «Blur» daiļradē vērojama ar «Think Tank» albumu, kurā pārlieku daudz nevajadzīgi eksperimenti izstūmuši iespējamo Koksona ģitāru, savukārt Koksona albumos trūkst eksperimentu gara un tie ir būtībā vienplākšņaini.

Varbūt no formas viedokļa jaunais ieraksts ir vērtība, tažu saturiski tur nav kur pieķerties un pēc vienas noklausīšanās reizes plate diemžēl jānoliek malā. Tas pats attiecas arī uz visiem pārējiem Koksona soloalbumiem, kurus savulaik esmu centies klausīties un iemīlēt... Nekas nesanāca.

Izdošanas datums 13.03.2006.