/nginx/o/2018/07/19/10918901t1h31b4.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/08/11/11173334t1hc9a9.jpg)
Lieki atgādināt, ka ir divi dažādi Manic Street Preachers daiļrades posmi – pirms un pēc harismātiskā grupas ģitārista un idejiskā līdera Ričija Džeimsa mīklainās pazušanas (policija atrada tikai viņa mašīnu un personiskās lietas kāda tilta malā).
Manic Street Preachers «Lifeblood» (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Manic Street Preachers «Lifeblood»
(Sony)
6/12
Lieki atgādināt arī, ka grupas labākie ieraksti ir cieši saitīti ar Ričiju, arī episkais veltījuma albums zudušajam draugam un iedvesmotājam «Everything Must Go» (1996) ir grupas pēdējais jēgpilnais vēstījums.
90. gadu vidū MSP bija kļuvuši par Apvienotās Karalistes superzvaigznēm un par trio jauno vilcējspēku kļuva garais un izstīdzējušais basģitārists Nikijs Vairs. Gadiem skrienot, dumpīgie «Velsas teroristi» ir kļuvuši par pieaugušiem vīriem, kas pelna savu iztiku ar to, kas viņiem padodas vislabāk. Neviens neapstrīd solista un ģitārista Džeimsa Dīna Bredfīlda melodiķa talantu.
Šogad mākslinieki ir sarūpējuši jaunu studijas albumu «Lifeblood», kurš kalpo kā vīru protests pret visām jaunajām un populārajām rokgrupām («The Strokes», «White Stripes», «Jet»). Tā vietā viņi piedāvā savdabīgu pieaugušo popmūzikas plati, par iedvesmas objektu izvēloties Deivida Bovija daiļardi, īpaši slaveno skaņdarbu «Ashes To Ashes».
/nginx/o/2018/08/11/11173333t1h1f8f.jpg)
Daudzajās preses relīzēs, kas nākušas no MSP puses, rūdītiem grupas faniem mati celtos stāvus, izlasot, ko puiši pēdējā laikā klausās un no kā iedvesmojas: Jamelia, Dido u.c. Saprotiet mani pareizi, labai popmūzikai nav ne vainas, taču tā vietā, lai noliktu ģitāras pie malas un nodarbotos ar kaut ko noderīgu, «Manic Street Preachers» turpina taustīties un koķetēt ar politiskiem saukļiem.
Tiesa, plates pirmais singls «The Love Of Richard Nixon», kas izklausās gluži vai pēc agrīnajiem «Depeche Mode», ir savā ziņā ļoti labs, nenoliegšu, tas spēj uzjundīt zināmas nostalģiskas atmiņas, taču, lai noklausītos visu albumu kopumā, ir jābūt bezkompromisu fanam. Bredfīlda ģitāras skaņās pat iezogas kaut kas no U2 faķīra Edža (Edge), savukārt «A song For Departure» sākas gluži kā nesen grupas «No Doubt» pārstrādātais «Talk Talk» hits «It’s My Life».
Ja esat MSP fans kopš pirmajiem ierakstiem, iesaku nebojāt sev garastāvokli, savukārt, ja grupas daiļardi pārzināt no 1998. gada «This Is My Truth, Tell me Yours», šīs ieraksts neliks jums vilties.
Izdošanas datums 01.11.2004.