Pēdējās nedēļās klajā nākuši vairāki svarīgi ieraksti, gan Bruklinas elektro/hiphopa/noiza dueta «Sleigh Bells» otrā plate, gan veterānu «Tindersticks» albums, tvīpopera «Tennis» otrā plate, taču viens no jaunajiem ierakstiem, kas uz citu fona izcēlies ar zināmu svaigumu un spējis iekarot bargo mūzikas kritiķu sirdis, ir Monreālas viena cilvēka projekta «Grimes» darbs «Visions».
Grimes «Visions»
(4AD)
9/12
Šķiet esam iesoļojuši laikmetā, kur mūzikas skanējumu, modi arvien uzstājīgāk nosaka dāmas. Viņas bez jelkādiem dīviskiem aizspriedumiem vai muļķīgiem stereotipiem par to kāda ir solistes loma un sūtība popmūzikā, sapirkušās analogos sintezatorus un bungmašīnas un cita pēc citas ieraksta lieliskas elektropopa plates. Protams, jāpiemin, ka arī komerciālajā popmūzikā dominē un galvenās balvas dažādās ceremonijās pēdējā laikā savāc tieši sievietes - Adele, Florense, Riana, Gāga, Teilore Svifta utt.
2012. gadā soliste ir universāls kareivis - viņa ir gan dziesmu autore, gan mūzikas izpildītāja, gan vizuāla izkārtne - loma, kas daudzus gadus bieži vien bija vienīgā, kas uzticēta dāmām.
Arī «Grimes» jeb 23 gadus vecā Klēra Bušē (Claire Boucher) pati spēlē, samplē, dejo, dzied, glezno, filmē klipus utt. Kopā ar tādiem projektiem kā Zola Jesus, Austra, Nite Jewel, Sleep ∞ Over, Maria Minerva u.c. ir izveidojusies savdabīga kreisā eksperimentālās elektroniskās popmūzikas kustība, kurā vīrietim vieta nav atradusies. Un nevajag arī. Tiesa, albumu tomēr palīdzējis miksēt kāds puisis vārdā Sebastjans Kovans (Sebastian Cowan).
Klēra Bušē dzimusi Vankūverā un vēlāk (2006. gadā) pārcēlusies uz dzīvi Monreālā, kur kļuva par daļu no nelegālās Monreālas «Lab Synthèse» (mākslas aktivitātēm pielāgota veca tekstila rūpnīca) mākslas kustības aktīvisti. Savu pirmo albumu «Geidi Primes» 30 audiokasešu metienā Bušē izdeva 2010. gadā, tam sekoja «Halfaxa» (viena no pirmajām tā dēvētā witch-house platēm) un gadu vēlāk EP jeb mazalbums «On Darkbloom», kurā jau drošāk māksliniece sakausēja eksperimentus ar popmūziku.
Kā var noprast no daudzajām intervijām, kas atrodamas tīmeklī, meitene galīgi nesmādē, piemēram, repera Lil Veina (Lil Wayne) vai Rianas (Rihanna) daiļradi, tajā pašā laikā uzaugusi gana nihilistiskā, eksperimentālā vidē. Viņas lielākā autoritāte ir «Aphex Twin».
«Cilvēka balss un mašīnas sirdspukstu laulība,»
trāpīgi raksta kāds kritiķis.
Ja rokam dziļāk, tad Bušē viegli infantilais vokāls spēj uzjundīt gan atmosfēriskos «Cocteau Twins» (nav brīnums, ka par meiteni interesējās tieši 4AD records), gan nedaudz piemirstās grupas «Cranes» noskaņas. Šur tur ieskanas arī kaut kas no Joko Ono austrumnieciskā šarma («Nightmusic»). Brīžos, kad Bušē dzied spalgā falsetā, rodas sajūta, ka pie mikrofona stājusies mazliet iereibusi Meraija Kerija... Starp citu, Meraija arīdzan ir viena no galvenajām Bušē muzikālajām favorītēm.
Bušē daudz samplē pati savu balsi, veidojot daudzus vokālos slāņus, kas apaudzēti ar sintipopa bītiem un sintezatoru (viņas izmanto «Juno-G») akordiem. Taisnības labad gan jāsaka, ka tieši taustiņu spēle ir viens no vājākajiem posmiem «Grimes» mūzikā - tie ir primitīvi, kokaini un brīžiem nemākulīgi.
Izdošanas datums - 21.02.2012.
