Coldplay "X & Y"

(Capitol)

8/12

Esmu atgriezies no ne tik saulainām brīvdienām - sakārtojis domas, atpūties ... arī no mūzikas. Novēroju, ka pēdējos gados mūzikas ierakstu "derīguma termiņš" ir tik ļoti saīsinājies, ka tās plates, kas, piemēram, pagājušogad likās satraucoši jaunumi, šobrīd ir jau pavisam aizmirstas. Klausītājs uzstājīgāk pieprasa arvien jaunu preci. Izredzes izdzīvot šajā blīvajā mūzikas tirgū ir vai nu patiesi revolucionāriem ierakstiem, kuru aktualitāti uztur pie dzīvības melomānu atbalsts un kritiķu atzinība vai ierakstiem, kurus mērķtiecīgi sabiedrībai mēģina iebarot mūzikas industrija.

Foto: Publicitātes foto

Viens no šādiem nu jau vēsturiskiem ierakstiem, visticamāk, ir arī Coldplay "X & Y". Tiesa, par ieraksta saturisko kvalitāti mūzikas kritiķi ir gluži vai vienisprātis - "X & Y" ir vājākais grupas veikums. Tas, protams, nav vairs būtiski, jo klausītājs ir iemīlējis Krisu Mārtinu un viņa slaveno dzīvesbiedri Gvinetu, sekojis līdzi ģimenes pieaugumam un laulības dzīves krīzēm ... mūzika tam visam ir tikai jauks fons.

No otras puses, Coldplay milzīgie panākumi ir pelnīti. Puišu debijas ieraksts "Parachutes" ir skaists un patiess, arī otrā plate "A Rush of Blood to the Head" ir labu dziesmu kompilācija. Jaunākā ieraksta komerciālie panākumi abās okeāna pusēs tikai palīdzēs atveseļoties britu mūzikas industrijai, galu galā britu topa pirmais trijnieks šonedēļ ir īpaši simpātisks - Coldplay, Oasis un The White Stripes.

Ieraksts sākas ar embientām sintezatoru skaņām kompozīcijā "Square One" un attīstās vitālā ģitārmūzikas paraugā ar tiešām norādēm uz U2 agrīno daiļradi (otrā minūte - "ouu ouu"). "What if" klavieres sākumā atgādina kaut ko no Eltona Džona "sorry seems to be the hardest word", savukārt saturiski jūtama neliela lenonisma piedeva, muzikāli skaņdarbs izvēršas pompozā a la Embrace balādē. Viens no veiksmīgākajiem skaņdarbiem, manuprāt, ir trešais "White Shadows", kas, neskatoties uz kārtējo klišejaino ģitāras motīvu, spēj pacelties augstāk par nedaudz vienmuļo kopējo plates skanējumu.

Mani nepamet sajūta, ka Kriss Mārtins ir ļoti centies radīt kaut ko īpašu, taču diemžēl pārcenties. Mans lielākais pārmetums ir par pārlieku uzmācīgo sintezatoru un klavieru izmantošanu, kas savulaik vitālo poproka ģitārgrupu pārvērtis par nedzīvu plastmasas izstrādājumu. Ierakstā trūkst dominējošas akustiskās ģitāras, kas bija viens no "Parachutes" veiksmes priekšnoteikumiem. Tā vietā Coldplay ir pārbāzuši savas dziesmas ar stīgu aranžējumiem, sintezatoru foniem un klišeju pilniem un mākslīgi apstrādātiem ģitāru solo.

Diemžēl arī pirmais singls "Speed Of Sound" ir tik vien kā iepriekšējo albumu blāva piedeva, to pašu var teikt arī par visu plati kopumā - neviena dziesma nestāv līdzās "Parachutes" ieraksta sesijai. Tiesa, Mārtina talants ir acīmredzams, taču izskatās, ka tas ir mazliet apmaldījies un apjucis.

Izdošanas datums 07.06.2005.