Reizēm būdami pārāk kritiski un prasīgi, mūzikas kritiķi, meklējot jaunas sensācijas, jaunus virzienus un jaunas vēsmas, tikai pavirši “izskrien” cauri šķietami tradicionāliem ierakstiem.
The Open "The Silent Hours" (Polydor) 8/12
Liverpūles puišu The Open debijas albums tik tiešām ne ar ko neizceļas uz atraktīvo Franz Ferdinand, The Rapture vai melodisko Keane fona, taču, palūkojoties tuvāk, grupas debijas albumam “The Silent Hours” piemīt visas klasiska britu roka albuma iezīmes.
The Open atrodas kaut kur pa vidu starp The Verve, XTC, Coldplay un, īpaši, Doves. Tieši Doves asociācija ir visspēcīgākā, tā saklausāma gan solista Stīvena Beilija (Steven Bayley) balsī, gan grupas aranžējumos, kas, jāatzīst, tuvinās vairāk Doves roķīgajai sejai nekā elektroniskajiem eksperimentiem. Grupā darbojas pieci puiši no ziemeļiem, kas ar savām melanholiskajām, stadionu cienīgajām un pacilājošajām melodijām nodrošinājuši sev šogad lielisku reputāciju.
Plates producents šoreiz nav Īans Broudijs (Lightning Seeds), kā citiem Liverpūles kolēģiem, bet gan leģendārās 80. gadu grupas Cocteau Twins ģitārists Simon Raymonde, kura rokraksts skaņdarbu producēšanā ir brīžiem ļoti jūtams, īpaši albuma lēnajos skaņdarbos – “Daybreak”, “Coming Down” un jo spilgti “Just Want To Live”. Plate sākas ar klavieru akordiem "Close My Eyes”, kas ātri vien pāraug dinamiskā, gluži vai Echo And The Bunnyman ritmā ar saucošu piedziedājumu. Turpinājumā, manuprāt, diska labākais skaņdarbs “Bring Me Down”, kurā lielisku noskaņu rada ģitāras akordi un nelielas iespēles. Pēc liriskas atkāpes ar vervīgo “Lost” puiši eksplodē ar albuma ātrāko skaņdarbu, kas sākas ar gluži vai Ride cienīgiem shoegaze akordiem, kā "glābiņš" nāk emocionāls piedziedājums.
Kopumā solīds ieraksts, kurā ir atsevišķi kritumi un arī atsevišķas lieliskas dziesmas, diemžēl ierakstam pietrūkst spilgtu krāsu, kas varētu The Open iecelt mūzikas kartē daudz “redzamākā vietā”, taču pagaidām - The Open “The Silent Hours” ir lielisks sava žanra paraugs.
Izdošanas datums 05.07.2004.
