Richard Galliano «Luz Negra»

(Milan Records)

10/12

Pēdējā laikā esmu mazliet nogrēkojies, pievērsdams džeza un pasaules mūzikai pārlieku mazu vērību, Rišārs Galjano ar savu gaidāmo koncertu un šogad izdoto jauno albumu «Luz Negra» būs labs atgādinājums, ka laiku pa laikam Rīgu apciemo A klases mūziķi. Starp citu, šis Francijā dzimušais itāļu izcelsmes akordeonists 2004. gadā jau uzstājās Rīgā - Latvijas Nacionālajā operā.

Jaunais albums «Luz Negra» ierakstīts 2006. gadā Sanpaulo kopā ar «Tangaria Quartet» mūziķiem un ir Galjano pirmais studijas veikums kopš 2001. gada «Face To Face» (Dreyfus Jazz)

Sastāvs: Richard Galliano: akordeons; Alexis Cardenas: vijole (1, 3-12); Hamilton De Holanda: mandolīna (2, 5, 9, 12); Philippe Aerts: bass (1-13); Raphael Meijas: perkusijas (1, 3, 4, 6, 7, 9, 12); Amoy Ribas: perkusijas (2, 3, 5, 8, 9, 12, 13).

Jaunajā ierakstā Galjano apvieno savu mīlestību pret Argentīnas tango, Latīņamerikas ritmiem un Parīzē 19. gadsimta beigās dzimušo mizetes (musette) mūzikas stilu. Kā teikts aprakstos par Galjano, tad viņš mizetes žanram ir dāvājis tango spēju saraudināt publiku, taču, neraugoties uz dramatismu, viņa spēlētā mūzika ir gaisīga un viegla.

Platē blakus oriģinālkompozīcijām atrodama arī franču komponista Erika Satī (Erik Satie) «Gnossienne No.3» akordeona versija.

Plati ievada vitālais «Tangaria» (tango + ārija Baha stilā), kas daudziem, iespējams, raisīs asociācijas ar jau divreiz Rīgā bijušo elektroniskā tango projektu «Gotan Project», tiesa, Galjano mūzikā elektronisko bītu pienākumus veic divi perkusionisti. Titulskaņdarbs «Luz Negra» ieturēts vieglā sambas ritmā, savukārt albuma trešā kompozīcija «Guarda Che Luna» atgādina par meistara mīlestību pret džezu un filmu mūziku.

Pats Galliano dzimis Kannās. Pirmās klavieru un akordeona spēles stundas viņam pasniedza tēvs. Vēlāk viņš ar izcilību pabeidza Nicas konservatoriju. Jaunībā Galjano piedalījās starptautiskos akordeonistu konkursos un kļuva pazīstams kā Baha, Čaikovska un Gēršvina mūzikas interprets. Jau toreiz viņš saņēma pirmās balvas – «Trophée Mondial» (Valensijā un Kalē) un Republikas Prezidenta Pirmo balvu (1968).

Par mūziķi

1973. gadā viņš apmetās uz dzīvi Parīzē, kur sadarbojās ar tādam franču popmūzikas zvaigznēm kā Žaks Brels, Barbara, Seržs Redžanī, Sēržs Geinsbūrs, Šarls Aznavūrs, Žiljeta Greko, Žoržs Mustakī, Īvs Montāns u.c.

1983. gadā Astors Pjacolla uzaicināja jauno mākslinieku spēlēt bandoneonu teātra «Comédie Franēaise» izrādē «Sapnis vasaras naktī» (Šekspīrs), kurai Pjacolla bija uzrakstījis oriģinālmūziku. Draudzība ar dižo Pjacollu turpinājās līdz pat meistara nāvei 1992. gadā. Šī tikšanās kļuva par svarīgāko attīstības posmu Galjano karjerā. Pjacolla mudināja jauno mūziķi atgriezties pie savām saknēm, atjaunojot un transformējot mizetes žanru – līdzīgi tam, kā pats ģeniālais argentīnietis bija rīkojies ar tango, radot «tango nuevo» žanru. Galjano sekoja viņa padomam un radīja «new musette» stilu.

Kopš 1980. gada Rišārs Galjano ir uzstājies kopā ar tādiem izciliem mūziķiem kā Čets Beikers, Džo Zavinuls, Als Fosters, Pjērs Mišelo, Džens Klārks, Jans Garbareks, Pakito D’Rivera, Filips Ketrins, Tūtss Tīlemanss, Mišels Portāls, Rons Kārters, Mišels Petručiāni, Enriko Rava u.c.

Laikā no 1993. līdz 2003. gadam Galjano ieskaņoja 12 albumus. Jau pirmais – «Viaggio» - tika apbalvots ar «Django d’Or 1993» balvu kā labākais gada albums.

2002.gadā ASV džeza žurnāla «Down Beat» starptautiskais referendums nosauca Rišāru Galjano par pirmo mūziķi kategorijā «Visi instrumenti».

Mākslinieks ir pazīstams arī kā lielisks pedagogs – pēc viņa videokursiem mācās akordeonisti visās pasaules malās.

Izdošanas datums - 02.02.2007.