Metallica «Death Magnetic»

(Warner Bros)

8/12

Pēc samocītā un neveiksmīgā 2003. gada (tā sarežģītais, psihoterapijas seansam līdzīgais tapšanas process vērojams dokumentālajā filmā «Some Kind of Monster»), vīri šogad atgriezušies 80. gados. Domāju, ka man nav jāskaidro, kas ir «Kill 'Em All», «…And Justice for All» vai «Master of Puppets» albumi...

Beidzot Ulrihs, Hamets, Hetfīlds un jaunais basģitārists Roberto Truhiljo atgriezušies pie tā, kas viņiem izdodas vislabāk - agresīvs, raupjš, neformāta trašmetāls ar garām ģitāras solo iespēlēm (tās pavisam bija izravētas minētajā «St. Anger»), ko diez vai radiostacijām savās pleilistēs izdosies iestarpināt pa vidu starp Kanje Vestu un «Coldplay». Vidējais dziesmu garums ir 7 minūtes. «Death Magnetic» nav atrodama arī neviena «Metallica» melnā albuma ēras balāde (ja neskaita tādu kā pusbalādi «The Unforgiven III»), tiesa, viss kopējais plates rokraksts ir diezgan tuvs melnajam albumam, proti, tas ieturēts vidēji ātrā tempā, arī tembrāli ģitāras skan pietuvināti klasiskajam 1991. gada albumam «Metallica».

Te gan taisnības labad jāpiebilst, ka reti kurai tik pieredzējušai grupai pēc vairāku gadu radošiem meklējumiem izdodas otrreiz iekāpt tajā pašā upē, to apliecina gan R.E.M. pēdējā plate, gan U2 "All That You Can"t Leave Behind"... Veterānu atgriešanās pie savām saknēm bieži sagādā daudzus patīkamus brīžus, tomēr šī sajūsma parasti balstās uz faktu, ka minētie "atgriešanās" ieraksti vienkārši atgādina grupas agrīnos, spēcīgākos darbus.

Taču «Metallica» 2008. gadā ir visas iespējas, lai ar šo ierakstu atrastu un ieinteresētu pavisam jaunu klausītāju, to lielā mērā vīriem nodrošinās šā brīža karstākais spēļu pasaules fenomens - «Guitar Hero». «Death Magnetic» būs pilnībā lejupielādējams šās spēles vajadzībām.

«Death Magnetic» ir grupas devītais studijas albums, un šī ir pirmā reize, kad visas albuma dziesmas sacerētas, līdzvērtīgi līdzdarbojoties visiem četriem grupas dalībniekiem, ieskaitot basistu Roberto Truhiljo. Albumu producējis Riks Rubins (Rick Rubin) – viens no pazīstamākajiem mūsdienu amerikāņu producentiem, viņš šajā krēslā nomainījis ilggadējo producentu Bobu Roku (Bob Rock).

Nezinu vai nepieciešams analizēt katru dziesmu atsevišķi, būtībā nekas kvalitatīvi jauns šeit nav atrodams, arī saturiski Hetfīlds turpina apdziedāt nāves tēmu... Piebildīšu vienīgi, ka «The End Of The Line» pamatģitāras rifs man ļoti atgādināja klasisko Pearl Jam «Why Go» (iespējams, nejauša sakritība). Savukārt pirmais singls «The Day That Never Comes» (skat. video) ir 100% grupas labāko momentu mozaīka. Fani būs apmierināti!

Izdošanas datums - 12.09.2008.