Super Furry Animals "Hey Venus!" (Rough Trade) 10/12

Šo divu gadu laikā Super Furry Animals mūziķi gan nav sēdējuši, rokas klēpī salikuši, un radījuši vairākus blakusprojektus. Piemēram, grupas solists Grafs Rīss (Gruff Rhys) pamanījies šā gada sākumā izdot savu otro soloalbumu , savukārt grupas basģitārists Guto Praiss palīdzējis izveidot mūzikas izdevniecībai "Trojan Records" regeja mūzikas izlasi.

Astotais vīru disks ar nosaukumu "Hey Venus!" ir tikai nedaudz garāks par 36 minūtēm, un tajā iekļautas 11 kompozīcijas. Albuma idejas pamatā stāsts par meiteni vārdā Venēra (Venus), kas ieradusies lielpilsētā no kāda provinces ciematiņa labākas dzīves meklējumos. Tiesa, šī nav tā pati Venēra, ka bija atrodama 2003. gada platē "Phantom Power".

Kā jau ierasts, stīgu aranžējumi nodoti drauga un High Llamas kolēģa Šona Oheigena (Sean O''Hagan) gādīgajās rokās, pie "pogām" kanādiešu kolektīva Broken Social Scene dalībnieks Deivids Ņūfelds (David Newfeld), tas pats, kas atbildīgs par jauno velsiešu censoņu un SFA favorītu Los Campesinos mazo EP platīti.

"Hey Venus!" seko grupas 2005. gada platei , kas, kā jau lielākā daļa SFA ierakstu ir bijis ciets rieksts mūzikas apskatniekiem un allaž prasījis nedaudz pastiprinātu iedziļināšanos, proti, ar vienu noklausīšanās reizi nepietiek. Vēl nesen salīdzināju jauno grupas veikumu ar pēdējiem diviem SFA albumiem un konstatēju, ka "Hey Venus!", iespējams, ir visdemokrātiskākais un, es pat teiktu, popsīgākais vīru veikums, un tas nav tikai tādēļ, ka tas ilgst nieka 36 minūtes.

Jau plates pirmais singls "Show Your Hand" ir perfekts psihedēliskā pop paraugs, ar aizguvumiem no doo-wop un 60. gadu "The Beach Boys" ierakstiem.

Albumu ievada 40 sekunžu "The Gateway Song", kas ir absolūti klasisks SFA, gluži kā no 90. gadu "Fuzzy Logic" vai "Radiator" laikiem. Seko jaudīgais "Run Away" (plates otrais singls), kas ieskicē plates kopējo hitīgo skanējumu - melodisks pantiņš, lipīgs piedziedājums - SFA jau sen tā nav skanējuši. Pēc minētā "Show Your Hand" seko viens no maniem favorītiem - "The Gift That Keeps Giving" ar brīnišķīgu Bērtam Baharaham (Burt Bacharach) raksturīgu 60. gadu trompeti fonā. "Neo Consumer" ir vēl viens 90. gadu britpopa ēras SFA paraugs, taču ar "Into the Night" iezīmējas tikai šim ierakstam raksturīgas skaņas. Jau vairākās intervijās Grafs Rīss minējis, ka pēdējā laikā ir aizrāvies ar turku psihedēlisko popmūziku, tad nu, lūk, šīs ietekmes jūtamas arī dažās "Hey Venus!" dziesmās. "Into the Night" izmantots elektrisks turku tautas instruments saz, arī pati melodija atgādina turku tautas mūziku. Kaut kas no Austrumu mūzikas dzirdams arī "Carbon Dating" un "Suckers". "Baby Ate My Eightball" ir paša Rīsa lepnums, kurā izmantots interesants vokālu aranžējums, kas atgādina ātrās palīdzības sirēnas skaņu. Noslēdzošais "Battersea Odyssey" izklausās pēc jukuša Deimona Albarna, savukārt blūza un kantri ietekmētais - "lambčopiskais" albuma pēdējais skaņdarbs "Let The Wolves Howl At The Moon" ir brīnišķīgs lirisks plates nobeigums.

Šis, iespējams, beidzot kļūs par manu biežāk klausītāko SFA plati - albums ir īss, pilns ar lieliskām melodijām, neiztrūkstošiem, bet nepārmērīgiem eksperimentiem ... tiešām labs.

Izdošanas datums - 27.08.2007.