Guillemots "Through The Windowpane" (Domino) 7/12

Guillemots daži agrīnie demo un koncertu ieraksti bija biedējoši daudzsološi, īpaši jau, protams, perfektais indī grāvējs - "Trains To Brazil". Nav brīnums, ka arī ikgadējās BBC speciālistu aptaujas tabulā Guillemots ierindoti starp gada lielākajiem potenciālajiem jaunajiem 2006. gada atklājumiem.

Albums jau ir iznācis, britu topā tas šonedēļ aizkļuva tikai līdz 17. vietai, un arī preses milzīgā sajūsma ir nedaudz pagaisusi... Laikam jau tā mēdz gadīties: ja ar kādu mākslinieku tiek saistītas neadekvāti lielas cerības, tad diemžēl arī vilšanās sajūta mēdz būt neadekvāti liela. Taisnības labad jāsaka, ka Guillemots nav gluži izgāzušies, nebūt ne, tomēr gaidītais šedevrs un "gada labākais albums" diemžēl arī nav materializējies.

Laikam jau arī Guillemots ar solistu un harismatisko līderi Faifu Dendžerfīldu (Fyfe Dangerfield) priekšgalā nav spējuši nostāties pretī milzīgajai mūzikas industrijas mašinērijai - sajutuši piedāvātās ierakstu studijas neierobežotās iespējas, zēni ir vienkārši pārcentušies un radījuši pārlieku pompozu, bezcerīgi paredzamu, vietām nemākulīgu stundu garu orķestrālu balāžu un nevajadzīgu eksperimentu plati.

Diemžēl liela kritikas deva jāvelta arī pašam solistam, kura balss vietām tembrāli liek aizdomāties par Deivida Greja, Bono, Džeimsa Blanta vai labākajā gadījumā popsīga Raiana Adamsa asociācijām. Tas, protams, traucē... Ievadošais "Little Bear" ar stīgu pavadījumu un burbuļojošu klavieru trinkšķināšanu drīzāk izklausās pēc Foresta Gampa filmas skaņu celiņa, ko iedziedājis kāds īru folkmūzikas trubadūrs.

Tiesa, tajos brīžos, kur Guillemots savācas un atgriežas pie" Made Up Love Song #43" vai "Trains To Brazil" skanējuma, viņi spēj pacelt spārnos (īpaši ar "We''re Here"), taču kopumā platē smagu kritienu ir vairāk ...

Katrā ziņā to, ko mēģinājuši platē paveikt Guillemots, 90. gadu beigās daudz sekmīgāk demonstrēja Mercury Rev un Flaming Lips.

Izdošanas datums 06.05.2005.