Ladyhawke «Ladyhawke»

(Modular Recordings)

10/12

Piemēri, jūs jautātu? Šogad izcilus un vienkārši baudāmus popmūzikas (popmūziku manā izpratnē) albumus izdevuši Cut Copy, Kloeta Parisa (Cloetta Paris), Dafija, The Ting Tings, no Zviedrijas nāk vesela virkne interesantu ierakstu - Like Lī, producents Klīraps (Kleerup), «The Tough Alliance» (gan izdots jau 2007. gadā), no veterāniem jāmin tā paša Andreasa Klīrapa producētais Sindijas Lauperes jaunais disks, pavisam drīz pie mums nonāks arī jaunais norvēģu Annijas (Annie) albums, un šonedēļ beidzot klāt arī aktuālākā Jaunzēlandes popdīva, par kuru jūsmo gan Kailija (tā, kas Minoga), gan Kortnija (tā, kas Lova) - Pipa Brauna (Pip Brown) jeb projekts Ladyhawke.

27 gadus vecā dziedātāja, kas pieredzi mūzikā smēlusies nu jau neeksistējošā postpanka kolektīvā «Two Lane Blacktop» un duetā «Teenager», šogad startējusi kā solomāksliniece. Līdzīgi kā «Two Lane Blacktop», arī «Ladyhawke» nosaukums aizgūts no kino, proti, no 1985. gada lentes, kurā galvenās lomas spēlē Metjū Broderiks un Mišela Faifere.

Tautas enciklopēdijā minēts, ka Pipa Brauna dzimusi 1981. gadā Velingtonā (Jaunzēlandes galvaspilsēta) muzikālā ģimenē - patēvs bijis bundzinieks, māte dziedātāja. Spēlējusi perkusijas skolas orķestrī, muzikālo karjeru sākusi Sidnejā, taču šobrīd pārcēlusies uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Interesanti, ka meitene slimo ar Aspergera sindromu. Tā pati Vikipēdija par šo reto slimību raksta šādi: «Ar Aspergera sindromu slimiem cilvēkiem parasti ir grūti iekļauties sabiedrībā. Toties viņi daudz vieglāk saskata dažādas likumsakarības, kuras citiem paliek nepamanītas. Ar šo slimību slimoja tādi slaveni cilvēki kā Sokrāts, Čārlzs Darvins, Īzaks Ņūtons un Alberts Einšteins.» Šo faktu Pipa atklājusi salīdzinoši nesen, un tas esot palīdzējis viņai izskaidrot daudz ko no bērnības laika - biežās aizsapņošanās stundās, spēju stundām vienatnē rotaļāties, izvairīšanos no sabiedrības u.tml.

Vai, kļūstot par popzvaigzni, vēlme izvairīties no sabiedrības acīm nenonāk pretrunā? Izrādās nē, Pipa atradusi savu komforta līmeni, proti, studijā, radot dziesmas, viņa strādā vienatnē, «dzīvo grupu» izmantojot tikai koncertos. Savukārt, uzkāpjot uz skatuves un priekšā redzot neskaidru, abstraktu cilvēku masu, sajūta mēdz būt arī pietiekoši vientulīga...

Pipa par savām galvenajām muzikālajām varonēm min 80. gadu zvaigznes - Debiju Hariju (Debbie Harry), Krisiju Haindu (Chrissie Hynde), Stīviju Niksu (Stevie Nicks), Petu Benetaru (Pat Benatar, atceraties, viņai bija tāds grāvējs kā «Love Is A Battlefield»?) u.c.

Kā pirmais singls izdots «Back of the Van» (skat. video), kas atgādina kaut ko no 80. gadu Stīvijas Niksas un «Fleetwood Mac», taču lielais izrāviens notika, pateicoties singlam numur divi «Paris Is Burning», kas tapis pēc Pipas ceļojuma uz Franciju. Starp citu, izcils ir Cut Copy remikss šai dziesmai (skat. audio). Arī jaunākais singls «Dusk Till Dawn» ir melodisks, elegants, smalks popmūzikas šedevrs, kā viss albums kopumā. Rekomendēju!

Atbildot uz šajā sadaļā ievietoto nedēļas jautājumu «vai popmūzika ir māksla?», atļaušos apgalvot, ka vispār viss, kas tiek radīts un apzināti vai neapzināti eksponēts, ir māksla. Jautājums tikai - cik vērtīga ir šī māksla, un to vienmēr palīdz noskaidrot un izprast zināma ekspertu grupa jeb mākslas (šajā gadījumā - mūzikas) kritika, kas visus mākslas darbus sagrupē pēc to vērtības. Arī, piemēram, Dimas Bilana dziesmas (arī dzīvās uzstāšanās, videoklipi) ir mākslas darbi, tādi paši kā «Pink Floyd» vai Pētera Vaska darbi, atšķirība ir tikai šo mākslas darbu vērtībā.

Izdošanas datums - 22.09.2008.