Kings Of Leon «Only By The Night»

(Columbia Records)

7/12

Šādi panākumi nebūs liels pārsteigums, jau pagājušogad ar «Because Of The Times» plati puiši pārliecinoši debitēja pirmajā vietā, toreiz labus vārdus par Folovilu brāļiem publiski teica gan Noels Galahers, gan Braiens Adamss, gan pats Bobs Dilans. Tiesa, līdz ar minēto «Because Of The Times» albumu puiši zaudējuši daudzus uzticamus pirmo divu albumu («Youth & Young Manhood» un «A-ha Shake Heartbreak») fanus (to skaitā mani), neapšaubāmi iegūstot veselu armiju jaunu... Paši mūziķi intervijās arī atzinuši, ka viņu trešais albums ir visatšķirīgākais, tas bijis kā jauns tilts ceļā un pavisam citu skanējumu, kas acīmredzot sasniegts šajā jaunajā platē «Only By The Night».

Jau pagājušogad neapšaubāmi izskatīgā (meitenēm noteikti patīk viņa jaunā frizūra) grupas solista Keileba Folovila (Caleb Followill) izteikumi, ka KOL vēlas būt pirmie, labākie, pamatoti sēja bažas, ka grupa varētu atteikties no savas raupjās, nepieradinātās 70. gadu dienvidu roka skaņas un doties daudz komerciālākā virzienā. Tā arī notika.

Būtībā grupas evolūcija ir šāda - spilgts, nepieradināts, spurains, kaut ne izcils debijas ieraksts, kas iemet grupu vienā stilistiskā katlā ar tolaik slavas zenītā esošajiem The Strokes, seko otrais albums, kurā tiek labotas debijas plates kļūdas - «uztjūnots» skanējums, dziesmu kvalitāte, nezaudējot debijas plates raupjo šarmu. Rezultātā, manuprāt, varam būt pateicīgi par vienu no desmitgades spēcīgākajiem roka albumiem («A-ha Shake Heartbreak»), taču tad diemžēl notiek liktenīgā izšķiršanās par labu stadioniem un slavai (kas nebūt nav slikti, no Folovilu puses raugoties) un top jau minētais trešais albums, kuram treknu punktu pieliek grupas jaunākais albums.

Ja godīgi, sākotnēji domāju nerakstīt šo CD apskatu (neuzprasīties uz komentāriem «žilde idiots» u.tml.), arī pēc piecām noklausīšanās reizēm nekas mani šajā albumā «neaizķēra» un manās acīs KOL nokļuva (jau pagājušogad) uz viena plaukta ... labi, ne gluži ar «Bon Jovi», bet ar kaut ko visnotaļ tradicionālu un garlaicīgu gan.

No otras puses, es varu saprast Folovilu stratēģiju - kādēļ atkārtoties, kādēļ veģetēt uz tām lietām, kas būtībā jau pateiktas un ierakstītas pirmajos divos albumos? Ir jāiet uz priekšu, ir jāmainās, ko KOL arī izdarījuši ... kādu cenu par to brāļi (+brālēns) vēlāk maksās, laiks rādīs, taču jau tagad prestižākie mūzikas kritikas portāli nolīdzinājuši plati līdz ar zemi (Pitchforkmedia - 3,8/10, Popmatters 2/10 u.tml.).

Kas tad šajā platē ir tik šausmīgs, ko kritiķi nemīl, bet fani pērk un jūsmo uz nebēdu? Nekas ... vienkārši KOL kļuvuši par visiem viegli uztveramu, saprotamu stadionu grupu (gluži kā «Coldplay», piemēram), iegūstot to fanu armiju, kuru CD plauktos blakus KOL noteikti ir kāds RHCP, «My Chemical Romance» vai «Linkin Park» albums, un zaudējot tos, kuru plauktos blakus pirmajiem KOL albumiem varbūt bija kāds Nīla Janga vai, piemēram, «The Shins» albums.

Šoreiz atturēšos no dziesmu analīzes, kā jau minēju, nespēju izcelt nevienu, kas mani saviļņotu (tiesa, vienlaikus es redzu tos potenciālos singlus, kas drīzumā blakus pietiekoši kvalitatatīvajam «Sex On Fire» (skat. video) saviļņos jauniegūto fanu rindas), atšķirībā no iepriekšējās plates, kurā vēl varēja izcelt septiņu minūšu garo, lielisko «Knocked Up». Labi, pirmie pieci plates skaņdarbi (īpaši «Crawl») ir visai jaudīgi, taču jaudīgi ne vienmēr nozīmē dvēseliski...

P.S. Ir vēl viens «sāpju bērns» - The Streets jaunais albums, ja kāds vēlas uzrakstīt savu recenziju, droši iesūtiet to uz muzika@tvnet.lv...

Izdošanas datums - 23.09.2008.