The Cure «4:13 Dream» (26)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pēdējo gadu tradīcija turpinās - ik pēc četriem gadiem Roberts Smits ar draugiem dāvā mums jaunu «The Cure» albumu.

The Cure «4:13 Dream»

(Geffen) 8/12

Jaunais «4:13 Dream» seko 2004. gada «The Cure», «Bloodflowers» (2000), «Wild Mood Swings» (1996) un «Wish» (1992) albumiem. «4:13 Dream» sākotnēji iecerēts kā dubultalbums ar 33 dziesmām, taču vēlāk grupas līderis Roberts Smits šo ieceri atmetis. Dažas no albumā iekļautajām dziesmām ir no jauna pārstrādātas senākas dziesmas, piemēram, «A Boy I Never Knew» (nav iekļauts šajā albumā) ir no jauna ierakstīts neizdots skaņdarbs no iepriekšējā albuma ierakstu sesijām, savukārt «Sleep When I'm Dead» vispār sacerēts 1985. gadā klasiskā «The Head on the Door» albuma vajadzībām.

Nevēlos būt pārlieku aizspriedumains, taču, manuprāt, tieši minētā 1985. gada dziesma «Sleep When I'm Dead» (skat. video) ir plates spēcīgākais skaņdarbs. Nezinu, varbūt pirms plates klausīšanās reizēm labāk nezināt katra skaņdarba izcelsmi un nozīmi, taču, uzzinot, ka «Sleep When I'm Dead» ir vismaz 23 gadus vecs sacerējums, nespēju «izslēgt» šo vēsturisko fonu. No otras puses, vai tas ir būtiski kāds ir konkrētā skaņdarba stāsts, galvenais, ka tas iedarbojas, un no jaunā albuma «Sleep When I'm Dead» ir gandrīz vienīgā dziesma, kas mani tā pa īstam pārliecina.

The Cure

Tas gan nenozīmē, ka «4:13 Dream» ir slikts albums, tas katrā ziņā, manuprāt, nav sliktāks par «Wild Mood Swings» vai «The Cure», taču no pēdējo gadu veikumiem tomēr «Wish» un «Bloodflowers» man gāja vairāk pie sirds.

Šķiet, mans lielākais iebildums ir albuma skanējums jeb kā tas producēts. Ja 2004. gada «The Cure» bija mazliet pārproducēts, saforsēts (toreiz albuma līdzproducents bija «Limp Bizkit» skaņu vīrs Ross Robinsons), tad šis albums nav, manuprāt, noproducēts līdz galam, proti, tas izklausās bez izdomas pavirši samests kopā, bungas skan pārāk tīri un akustiski (neinteresanti), ģitāras efekti pārāk sterili (diez vai Roberts Smits izmanto tos pašus analogos vecos ģitāras pedāļus, ko 1980. gados) u.c. sīkumi.

Šis sterilais ģitāras solo flendžera efekts pamatīgi pabojā otru manu jaunā albuma favorītskaņdarbu «The Reasons Why», savukārt plakšķošās bungas pabojā trešo favorītu «The Real Snow White». Ja nebūtu tik piekasīgs, varbūt šo plati spētu izbaudīt daudz vairāk, citādi man vairāk nav nekas daudz piebilstams...

Izdošanas datums - 27.10.2008.

Komentāri (26)CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu