Bez pārspīlējumiem - viena no visu laiku labākajām britu indie grupām "The Wedding Present" pēc astoņu gadu pārtraukuma laiž klajā jaunu studijas albumu "Take Fountain".
The Wedding Present "Take Fountain" (Manifesto Records) 8/12
Grupa izveidojusies tālajā 1985. gadā Līdsas pilsētā Anglijā un ar debijas ierakstu "George Best" (nosaukums aizgūts no slavenā britu futbolista vārda) 1987. gadā ieguva nedalītas "indie" mūzikas cienītāju simpātijas. Viens no grupas lielākajiem faniem bija leģendārais dīdžejs Džons Pīls. Gadu gaitā vienīgais konstantais grupas dalībnieks ir palicis dziesmu un tekstu autors, kā arī dziedātājs Deivids Gedžs (David Gedge).
Pēc vairākiem izciliem albumiem 1997. gadā grupa izdod pēdējo tvartu "Saturnalia", kuras singls "Montreal" pat savulaik bieži tika atskaņots vienā no Latvijas lielākajām raidstacijām. Pēc "The Wedding Present" pajukšanas Gedžs dibina jaunu ansambli Cinerama, kas patiesībā ne ar ko īpaši neatšķiras no WP.
Arī šis ieraksts tika sākotnēji rakstīts kā kārtējais Cinerama albums, taču ieraksta procesā pārtapa "The Wedding Present" otrajā atnākšanā. Domājams, ka būtisku lomu šajās pārvērtībās spēlējis 12 gadus ilgušais Gedža un draudzenes Selijas Mjurelas mīlas stāsts. Pēc sāpīgās šķiršanās jau tā emocionālais mākslinieks acīmredzot ar jaunu sparu un jaunām mīlas mokām ķēries pie tā, kas viņam padodas vislabāk - "The Wedding Present".
Jaunajā platē "Take Fountain" ir atrodami teju vai visi grupai savulaik raksturīgie muzikālie "parametri" - telpiskas bungas, emocionāls un vitāls dziedājums, elegantas ģitāras izspēles, kā arī savdabīgas atsauces uz kino mūzikas vērtībām Enio Morikoni un viņa vesterniem ("Interstate 5" - pirmais singls).
Viens no maniem favorītiem ir gaišais “Always the Quiet One", kas tikpat labi varētu būt izrauts no 1997. gada "Saturnalia" plates. Tiesa, albumā pietrūkst tā mazliet netīrā un panciskā skanējuma, kas dzirdams 1989. gada "Bizarro" ierakstā, tā vietā Gedžs grimst muzikālā depresijā (“Don’t Touch That Dial”) ar smagnēju ģitāras solo. "It''s For You" sākas ar fūzētu basa gājienu, kas atgādina kaut ko no Placebo muzikālā rokraksta - kas nebūt nav nekāds brīnums ("Placebo" ir daudz ko tieši muzikāli aizguvuši no WP).
Kopumā patīkama atkalredzēšanās, kas grupas cienītājiem sagādās jaukus muzikālos brīžus, taču mūsdienu mūzikas kontekstā, manuprāt, "The Wedding Present" ir nedaudz zaudējuši. Ceru, ka kļūdos...
Izdošanas datums 14.02.2005.
