2009.gadā «The xx» definēja jaunu Londonas skaņu, sakausējot savā mūzikā postdabstepa, nākotnes hiphopa («future hip hop») un indīpopa krāsas un rezultātā par savu debijas albumu saņemot prestižo «Mercury» balvu. Šoruden Romija Medlija Krofta (Romy Madley Croft), Olivers Sims (Oliver Sim) un Džeimijs Smits (tagad Jamie xx) atgriežas ar jaunu plati «Coexist» («Līdzāspastāvēšana»).
The xx «Coexist»
(Young Turks)
8/12
Lai arī grupas skaņas arhitekts Džeimijs Smits šos pēdējos gadus nodarbojies pats ar sava producenta tēla spodrināšanu (viņš remiksējis Radiohead, Adeli, izdevis Džila Skota Herona (Gil Scott-Heron) ieraksta «I'm New Here» remiksētu versiju), jaunajā «The xx» albumā viņš devies minimālisma virzienā.
Arī abi dziedātāji pievērsušies saturiski nopietnākām tēmām, ļaujot klausītājiem ieskatīties savā, kā izrādās, ne pārāk rožainajā iekšējā pasaulē, personiskajos pārdzīvojumos. Blakus tēmām par nelaimīgu mīlestību, sarežģītām attiecībām, seksu, tekstos ieskanas arī pa kādai traģiskai notij (piemēram, Krofta 2010.gadā zaudējusi tēvu). Lai arī katrā dziesmā dzirdama gan Kroftas, gan Sima balss, viņu dziedājums reti kad ir divbalsīgs -
katrs izdzied savu iekšējo monologu, kas saturiski nav pat reizēm saistīts.
Ja 23 gadu vecumā (visi grupas dalībnieki ir 23 gadus veci) otrais albums ir vēl grūtsirdīgāks par 19 gados ierakstīto debiju, tad bail iedomāties, ko šis Londonas trio mums piedāvās vēl pēc pāris gadiem. Raudu un nelaimīgu šņukstu skaņas modernu bītu pavadījumā?
Dziesmu uzbūve šajā albumā, kura ieraksts sācies 2011.gada novembrī, ir netradicionāla, nav izteiktu pantiņu un piedziedājumu, kas padara šo albumu par interesantu klausāmvielu. Klusas, čukstošas minimālisma vietas mijas ar dekoratīvām elektroniskās mūzikas skaņām, pakāpeniski aizvedot klausītāju, iespējams, uz skumjāko vietu pasaulē. Vienā dziesmā («Reunion») Džeimijs izmanto «steel» bungu samplu, citviet dzirdami ielas trokšņi (viņš apzināti ierakstos atstājis puspavērtas durvis, lai kopējā miksā ieplūstu kādi ārēji trokšņi), protams, nekur nav pazudis monotonais Sima bass un primitīvie viena tembra Kroftas ģitāras rifi.
Manuprāt, muzikāli šis ieraksts ir gana veiksmīgs turpinājums debijas platei, taču «mazā revolūcija» jau notikusi 2009.gadā un šogad, pēc trīs gadu pauzes, «The xx» vairs nespēj rezonēt ar tādu enerģiju kā toreiz. Arī dziesmas nav tik spilgtas. Turklāt izskatās, ka arī grupa pati nav noskaņota iekarot stadionus ar lipīgiem pophitiem un izvēlējusies klusinātu, meditatīvu turpinājumu. Par to - cepuri nost!
Izdošanas datums - 05.09.2012.
