Keane «Under The Iron Sea»

(Island)

6/12

Brīdi šaubījos vai izvēlēties neitrālu, pietiekoši iejūtīgu kritiku vai tieši otrādi - agresīvu, gabalos plosošu, jo, jāatzīst, tā arī neesmu bijis vienisprātis par «Keane» debijas plati ar britu ierindas klausītāju un dažu mūzikas mediju eksaltēto sajūsmu. Jā, viņi ir komerciāli veiksmīgs (5 miljoni debijas albumu) un vienlaikus puslīdz sakarīgs klavieru poproks ar spēcīgu balsi un atmiņā paliekošām melodijām un, visticamāk, arī šai platei topos klāsies pietiekami labi, taču kaut kā neticu...

Ja grupas galvenais trumpis sākotnēji bija tā dēvētais «roks bez ģitārām», tad līdz ar jauno albumu «Keane» ir kļuvuši par kārtējo softroka grupu ar pavisam parastām ģitārām pavadījumā (vai vismaz to imitāciju uz taustiņiem). Iespējams, pār puišiem nākusi apskaidrība pēc koncerttūres kopā ar U2 vai vienkārši sākotnēji viņiem nebija piemērota ģitārista... Tagad jau puišu pirmajā singlā «Is it Any Wonder» var saklausīt kaut ko no U2 «Zooropa» vai «Achtung Baby» ēras ģitāras skaņām. Labi, varbūt tiešām pēc pirmās dziesmas var rasties intriga - puiši sākuši izmantot ģitāras un atteikušies no salkanām balādēm, un ir gatavi mūs tiešām pārsteigt. Diemžēl... albums kopumā ir apmēram līdzīgs «Hopes And Fears», tikai mazāk melodisks, vairāk samocīts.

Arī dziesmu autora Tima Raisa Okslija (Tim Rice-Oxley) klavieru tradicionālo skaņu vietām nomainījis sintezators, kas brīžiem iezogas pat «Radiohead» plates «Kid A» teritorijā.

Ievadošais «Atlantic», kuram videoversiju darinājis pats slavenais režisors Ērvins Velšs (Irvine Welsh), pēc pirmajām taktīm droši varētu iederēties arī, piemēram, «Massive Attack» platē. Pati dziesma, šķiet, iecerēta kā nopietns manifests - «Mēs esam kļuvuši nopietnāki». Būtībā vienīgais grupas debijas hitsinglu kvalitātes kritērijiem atbilstošais skaņdarbs jaunajā diskā ir vitālais un melodiskais «Crystal Ball»: «Crystal ball/Save us all/Tell me life is beautiful». Acīmredzams singls. Pārējais - garlaicīgs un neinteresants poproks.

Izdošanas datums 12.06.2006.