David Bowie «The Next Day»

(Columbia)

7/12

Protams, visu nevar mērīt skaitļos. Galu galā boibenda «One Direction» ieraksti arīdzan tiek pārdoti miljonos. Un tomēr Bovija gadījumā jāsaka līdzīgi kā Ērika Kleptona jaunā albuma apskatā. Proti, šiem kungiem nekas sen vairs nav jāpierāda un mūzikas vēsturē šie mūziķi pelnījuši katrs savu atsevišķu nodaļu.

Ja Kleptons turpina koncertēt un jauns studijas ieraksts (lai arī tas galvenokārt sastāv no kaverversijām) kalpo kā iemesls, lai atkal sēstos tūres busā, tad Bovijs pēc 2004.gadā pārciestās sirds operācijas bija pieklusis. Pēdējais albums izdots 2003. gadā («Reality»). Tomēr radoši cilvēki tā pavisam nekad nespēj apklust - agrāk vai vēlāk šī enerģija ir kaut kur jānovirza. Uz radošuma nevar ilgi sēdēt, kā trāpīgi raksta «KDienas» apskatniece Lana Kazlauskiene savā detalizētajā aprakstā (skat. resursus).

Deivids Bovijs: Visi gali ūdenī

Bovija radošo ģēniju apliecina arī trešdien Viktorijas un Alberta muzejā atklāta izstāde «David Bowie is», kurā iekļauti Bovija skatuves tērpi, zīmējumi, tekstu uzmetumi un tamlīdzīgi. Kā gan tāds vīrs lai vienkārši rokas klēpī salicis sēž pie kamīna un sentimentāli reflektē par bijušo?

Taisnības labad jāsaka, ka bez refleksijas Bovijs jeb Deivids Roberts Heivords Džonss (David Robert Hayward-Jones) gluži nav izticis. To ilustrē gan jaunā albuma vāks (tam ir 1977. gada plates «Heros» vāciņa attēls, tikai tam pāri uzrakstīts «The Next Day». Vecā foto maskēšana esot atsauce uz viņa identitāti), gan pirmais singls «Where Are We Now?», kurā redzami kadri no Bovija Berlīnes gadiem septiņdesmitajos.

Bovijs ir 20. gadsimta ikona, un par to neviens nešaubās. Nav grūti ļauties viņa varenās leģendas spēkam un nekritiski vērtēt katru meistara radošo soli. Vai arī šis Bovija atgriešanās albums ir neapšaubāmi izcils, lielisks un visādi citādi ģeniāls? Atļaušos teikt, ka diemžēl - nē.

Esmu izklausījies plati krustu šķērsu un secinājis, ka «The Next Day» ir tikai vēl viens solīds darbs Bovija diskogrāfijā, gluži kā «Reality». Tas nav nekas revolucionārs, drīzāk pavisam tradicionāls, nostalģisks atskats pašam uz savu pagātnes mantojumu. Arī producents (Tony Visconti) un mūziķi ir gandrīz tie paši, kas «Reality», un liecina par vēlmi pieturēties pie pārbaudītām vērtībām un lieki neeksperimentēt.

Interesanti, ka Bovijs ievēro principu - «kad mākslas darbs ir pabeigts, māksliniekam atliek vienīgi klusēt» un nesniedz intervijas, neko nepaskaidro, par savu «vietnieku zemes virsū» ieceldams albuma producentu. Tieši Viskonti publiski komentējis ieraksta tapšanas gaitu (divu gadu garumā ar lieliem pārtraukumiem) un sniedzis ieskaitu atsevišķu dziesmu saturā. «Valentine's Day» ir par augstskolas slepkavu, «I'd Rather Be High» ir par kādu Otrā pasaules kara zaldātu utt. Kopumā albuma sesijās ierakstīti 29 skaņdarbi un liela daļa no neizmantotajām dziesmām varētu tikt iekļautas nākamajā platē.

Ātri izskrienot cauri albumā iekļautajām dziesmām, nekas īpaši nepārsteidz, ja nu vienīgi atkailinātais un trauslais dziedājums «Where Are We Now?», elegantais Stīva Elsona basa saksofons, kurš dominē «Dirty Boys» un «madchester» («The Stone Roses» vai «Inspiral Carpets») grūvā ieturētais «I'd Rather Be High». Dziesmas prātā nepaliek pat pēc desmitās noklausīšanās reizes, un diemžēl arī plates mikss un kopskaņa ir tādā kā nedzīva.

Varbūt meistars tikai iesildās pirms īstās lielās fināla ainas?

Izdošanas datums - 08.03.2013.