Izpārdota tūre, numur viens albums, supergrāvējs «Pompeii»... kas ir šā jaunizceptā hipsterpopa sensācija «Bastille»?
Bastille «Bad Blood» (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Bastille «Bad Blood»
(EMI)
8/12
Londonieša Dena Smita (Dan Smith) 2010. gadā izveidotais poproka kolektīvs «Bastille» (Bastīlijas diena ir vienā datumā ar Smita dzimšanas dienu) ir kārtējais gadījums, kad publika jūsmo, bet kritiķi nopeļ.
Mūzikas portāls «Metacritic», kurš apkopo pasaules lielāko mūzikas izdevumu recenzijas un to vērtējumus, pagaidām, pamatojoties uz deviņām profesionālām recenzijām, izrēķinājis vidējo plates «Bad Blood» vērtējumu. Šobrīd tas ir aptuveni 6/10. Nekas spožs!
Tomēr klausītāji par «Bad Blood» ir sajūsmā, un plate pirmajā nedēļā iekaroja Apvienotās Karalistes albumu topa 1. vietu.
Kāpēc tā?
Atbilde varētu skanēt šādi:
Pirmkārt, «Bastille» skanējumu veido poproka formula, kurā ietilpst šādi jau komerciāli sevi apliecinājuši ingredienti kā «The Script», «Keane», «Mr. Hudson» un pat mazliet «Friendly Fires».
Otrkārt, nenoliedzami spēcīgas ir melodijas. Šeit noteikti varētu izcelt gan «Pompeii», gan «Flaws», gan tituldziesmu. Tiesa, ir viena liela problēma - šī veiksmīgā formula (klavieres, falsets, plašs piedziedājums) ir tik paredzama, ka brīžiem kļūst par karikatūru. Piemēram, dziesmas «Icarus» pantu melodija ir būtībā tāda pati kā «Pompeii».
Treškārt, Dena Smita faktors. Puisis labi, intonatīvi tīri dzied (paskatieties «Youtube» koncertvideo), viņa balss ir precīza talantu šova «X-Factor» klišeja (proti, nekas specifisks), turklāt uz augšu sakasītie mati rada iespaidu, ka viņš ir liels Moriseja fans.
Par Moriseju nezinu, bet Smitam ļoti tīk režisors Terenss Maliks. Vienai no pirmajām dziesmām viņš pašrocīgi samontējis video no Malika filmām.
Skaitļi nemelo. «Bastille» ir viena no šā gada spilgtākajām debijām britu popmūzikā, kaut arī Smitam varētu pārmest oriģinalitātes trūkumu.
«Albumam piemīt tik liela identitāte kā «Facebook» komentētājam bez profila foto,» trāpīgs ir NME kritiķis Džeimijs Fulertons (Jamie Fullerton).
Izdošanas datums - 04.3.2013.