«If you're lonely, press play,» savā pirmajā (ja neskaita demo vinilu «Democrazy») solo platē «Everyday Robots» dzied 46 gadus vecais «Blur» un «Gorillaz» (un daudzu citu projektu) līderis Deimons Olbārns (Damon Albarn). Tiesa, pats Deimons šo ierakstu īsti nevēlas dēvēt par solo albumu («Tas izklausās ļoti vientuļi - solo»). «Esmu radījis daudz albumu, šim vienkārši ir virsū mans vārds,» viņš skaidro. Albums, starp citu, ir brīnišķīgs!
Damon Albarn «Everyday Robots»
(Parlophone)
10/12
Mūzika ir terapija, mūzika ir zāles visām nedienām - tā īsumā varētu raksturot gan Olbārna personisko dzīvi un daudzšķautņaino karjeru, gan arī šo ierakstu, kurš, kā atzīst pats Deimons, ir atklātākais un godīgākais viņa veikums kopš «Blur» plates «13». «Mūzika ir mans darbs, es katru dienu dodos uz studiju un kaut ko radu,» viņš skaidro. «Tieši mūzika mani ir paglābusi no narkotiku (Olbārnam bija problēmas ar heroīnu), alkohola un citām atkarībām.»
Blakus godīgām personiskās dzīves atklāsmēm - atkarībām, ilglaicīgu attiecību sarežģījumiem u.c.
Olbārns šajā platē atgriežas pie pirmsākumiem, pie bērnības sajūtas.
Lai smeltos iedvesmu jaunajām dziesmām, viņš devies uz Leitonstounu, vienu no zaļākajām vietām Londonā, kur kopš 1976. gada pavadījis savus bērnības un jaunības gadus, un izstaigājis visas mīļākās vietas - sākot ar Holovpondu (parks ar dīķi), beidzot ar dzimto ielu netālu no metro stacijas ar baznīcu galā. Albumā viena no dziesmām tā arī saucas «Hollow Ponds», un tajā iesemplētas vilciena atiešanas skaņas no Leitonstounas stacijas un dzimtās skolas rotaļu laukuma čalas.
Darbs ar solomateriālu aizsācies 2011. gadā, pēc tam, kad Olbārns kopā draugu, «XL Records» bosu Ričardu Raselu (RichardRussell) kopīgi producēja soulmūzikas meistara Bobija Vomaka plati (skat. recenziju). Tieši Rasels bija tas, kas ierosināja Olbārnam ķerties klāt solo albumam.
Kopumā plates vajadzībām Deimons bija sacerējis aptuveni sešdesmit dziesmu, no kurām Rasels atlasījis divpadsmit. Producents rūpējās par bungu bītiem, perkusiju dekorācijām, savukārt Olbārns dziedājis, spēlējis taustiņus un ģitāru, radot liegu, soulīgu skanējumu. Viss šis ieraksta process ilga trīs mēnešus. Vienā no ierakstu sesiju dienām Olbārns uz studiju uzaicinājis ambient mūzikas tēvu Braienu Īno (Brian Eno), ar kuru kopā apmeklējis vienu veselības klubu («Nav diez cik labs rokenrola stāsts,» smejas Olbārns), un Īno labprāt piekritis sadarboties. Viņa balss dzirdama lieliskajā plates noslēguma kompozīcijā «Heavy Seas Of Love» (skat. video).
Dziesmā «The Selfish Giant» fona vokālu iedziedājusi grupas «Bat For Lashes» līdere Nataša Hāna (Natasha Khan), bet divās dziesmās («Hollow Ponds» un «Mr Tembo») Olbārns pieaicinājis dzimtās Leitonstounas baznīcas korīti (The Leytonstone City Mission Choir).
«Bērnībā ar velosipēdu bieži piestāju pie baznīcas un klausījos kora dziedājumu, taču nekad nesaņēmos un tur neiegāju,»
viņš atklāj. «Izrādījās, ka arī šodien tur ir mazs korītis.»
Plati ievada tituldziesma, kurā Olbārns apcer mūsdienu tehnoloģiju un dabas sadursmi («We are everyday robots on our phones»). Dziesmā izmantots amerikāņu komiķa Lorda Baklija (Lord Buckley) runas «The Gasser» sampls, ar kuru Deimons ilustrē šodienas cilvēka vietu mūsdienu tehnoloģiju džungļos. Video spēļu necilvēciskā estētika savukārt apcerēta dziesmā «Hostiles». Mazliet bērnišķīgā dziesma «Mr. Tembo» ir veltījums kādam Tanzānijas zoodārzā sastaptam zilonēnam un iecerēta kā dāvana Olbārna 14 gadus vecajai meitai Misijai. Afrikāniski motīvi iestrādāti vairākās kompozīcijās, kas nav nekāds pārsteigums (Olbārns izdevis vairākus ierakstus ar afrikāņu mūziķiem).
Kopumā šis ir nedaudz skumīgs, bet muzikāli viengabalains un izturēts ieraksts, kuram papildu vērtību dod albuma retrospektīvais, autobiogrāfiskais saturs.
Izdošanas datums - 25.04.2014.
