2009. gadā mūzikas portāls «Metacritic», kurš apkopo pasaules lielāko mūzikas izdevumu recenzijas un to vērtējumus, savelkot kopā datus par pagājušo gadu desmitu (no 2000. līdz 2009. gadam), Ostinas, Teksasas apvienību «Spoon», pateicoties augstajiem vērtējumiem, ierindoja pašā saraksta galvgalī. «Spoon» cīņā par kritiķu atzinību apsteidza tādus māksliniekus kā «Sigur Rós» un «Super Furry Animals». Arī šis gadu desmits grupai iesācies ar jaunu, lielisku plati.
Spoon «They Want My Soul»
(Loma Vista)
9/12
«They Want My Soul» ir astotais grupas ieraksts un seko pirms pieciem gadiem izdotajam albumam «Transference» (skat. recenziju).
Pēc iepriekšējās plates un vispār aktīvas muzicēšanas padsmit gadu garumā grupā bija iestājies sagurums. «Mēs visi bijām mazliet pārdeguši,» garo pauzi starp šo un jauno albumu skaidro līderis Brits Daniels (Britt Daniel). 2010. gadā grupas dalībnieki pievērsās katrs saviem projektiem - kāds ierakstīja soloalbumu, kāds producēja, kāds vienkārši atpūtās. Tikai 2013. gadā Daniels sajuta, ka ir pienācis laiks jaunam «Spoon» albumam.
Ideju sākumā nebija daudz, taču tika sarunāts cienījams producents Džo Čikareli (Joe Chiccarelli), kas strādājis ar «The White Stripes», «Shins» un «My Morning Jacket», un grupas dalībnieki pamazām atguva kopīgo muzicēšanas un radīšanas prieku. Tiesa, rezultātā kopā ar Čikareli radītais materiāls nematerializējās jaunā albumā, un tā vietā vīri sāka sadarbību ar citu ne mazāk cienījamu producentu Deivu Frīdmenu (Dave Fridmann).
Šā gada jūnijā dienas gaismu ieraudzīja jau pirmais singls «Rent I Pay» (skat. video), kas apliecināja, ka grupa ir lieliskā formā un jaunais albums varētu būt vēl viens kvalitatīvs ieraksts grupas diskogrāfijā. Starp citu, grupas nosaukums aizgūts no vācu krautroka klasiķiem «Can». Grupas dziesma «Spoon» bija 1985. gada filmas «Das Messer» (oriģinālā «Jagged Edge») titulskaņdarbs.
Jaunais «Spoon» albums zīmīgs ar to, ka grupai pievienojies jauns dalībnieks - taustiņnieks un ģitārists Alekss Fišels (Alex Fischel). Tas uzreiz jūtams arī «They Want My Soul» kopējā skanējumā. Albums, protams, būtiski atšķiras no deviņdesmito gadu raupjajiem «Pixies» (Daniels atzinis, ka ir bijis liels «Pixies» fans) un «Wire» ietekmētajiem ierakstiem, bet arī mazliet atšķiras no pēdējo gadu ierakstiem.
Blakus postpanka ģitārām un atsaucēm uz sešdesmito gadu britu R&B («They Want My Soul») šur tur ieskanas arī kāds bungmašīnu bīts, kas pirms tam nav bijis grupai raksturīgi. Piemēram, «Inside Out», lai arī sākotnēji tapusi kā balāde, producēšanas gaitā apaudzēta ar hiphopa bītu.
«Esmu liels Dr. Dre albuma «2001» cienītājs,»
atzīst Brits. Mūsdienīgāki ritmi dzirdami arī tādās dziesmās kā «Knock Knock Knock» un «New York Kiss». Atšķirībā no 2009. gada «Transference», Brits mazāk dzied falsetā, vairāk priekšplānā izvirzot savu viegli piesmakušo vokālu.
Interesanti, ka pirmajā nedēļā ASV pārdotas 7000 albuma vinilplates, kas ir labs uzrāviens salīdzinājumā ar 3000 «Transference» eksemplāru pirms pieciem gadiem.
Prieks, ka cilvēki novērtē kvalitatīvu rokmūziku, investē vinilā un dod iespēju tādām grupām kā «Spoon» turpināt.
Rekomendēju! Labs albums!
Izdošanas datums: 05.08.2014.
