«The Walkmen» solists smeļ no Sinatras trauka

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Pagājušā gadu desmita sākumā Ņujorka mums dāvāja virkni jaunu mūzikas grupu, kuras ar savu raupjo postpanka, garāžroka skanējumu būtiski ietekmēja turpmāko rokmūzikas attīstību. Līdz ar «The Strokes», «Interpol» un «Yeah Yeah Yeahs» parādīšanos varējām atviegloti nopūsties, ka vienveidīgais ņūmetāls un grandža karikatūra - postgrandžs ir zaudējis savas pozīcijas, dodot vietu kaut kam jaunam.

Hamilton Leithauser «Black Hours»

(Ribbon)

9/12

Viena no šā jaunā viļņa grupām, kura smēlās iedvesmu sešdesmitajos gados, bija arī «The Walkmen», kas spilgti iemirdzējās pie roka debesīm ar fantastisko, agresīvo dziesmu «The Rat». Diemžēl pagājušogad, pēc septītā izdotā albuma «Heaven» (skat. recenziju), grupas vīri (konkrētāk basģitārists Pīters Bauers (Peter Bauer)) paziņoja, ka ansamblim nav «nekādu nākotnes plānu». «Mēs bijām kopā 14 gadus, domāju, ka tas ir gana,» viņš izteicās intervijā «The Washington Post», liekot noprast, ka «The Walkmen» uz kādu ilgāku laiku aiziet no skatuves.

Tā tiešām notika. Katrs no mūziķiem jau ir pievērsies saviem projektiem, tajā skaitā arī jaudīgās balss īpašnieks Hemiltons Leithauzers (Hamilton Leithauser), kurš, kļūdams atbildīgs un nobriedis ģimenes cilvēks (divu bērnu tētis), ar katru «The Walkmen» plati arvien vairāk attālinājās no spurainās garāžroka skaņas. Šāda ansambļa evolūcija ir tikai likumsakarīga - līdz ar ģimeni un bērniem mainās fokuss, mainās vērtības, un rokenrola bohēmu nomaina bērnu autiņi un iepirkšanās lielveikalā.

Hamilton Leithauser «Black Hours»
Hamilton Leithauser «Black Hours» Foto: Publicitātes foto

Tomēr visam ikdienišķajam pa vidu top arī jauna mūzika, un Leithauzers ar draugiem, manuprāt, ir radījis lielisku plati.

Hemiltona pirmais soloalbums «Black Hours», kas ierakstīts pagājušā gada augustā Losandželosā, klajā nācis šā gada jūnija sākumā, un tajā mūziķis vēl vairāk reflektē par «vintage» - piecdesmito un sešdesmito gadu mūziku,

kā galvenās ietekmes savā «Tumblr» profilā minot Frenku Sinatru un Rendiju Ņūmenu.

hleithauser.tumblr.com

«Do you wonder why I sing these love songs when I have no love at all?» viņš dzied ievadošajā «5 AM», kas ir viens no gada jaudīgākajiem albuma ievadskaņdarbiem. Klavieres, stīgas, kas mazliet citē klasiskos Sinatras plati «In the Wee Small Hours», un visam pāri piesmakušais, spēcīgais Hemiltona dziedājums.

Dziesmās, kur centrā ir ģitāra, nekur tālu no «The Walkmen» pēdējo albumu skaņas viņš nav aizmucis, galu galā ģitāras partijas iespēlējis «volkmenietis» Pols Marūns (Paul Maroon), taču dziesmās, kas balstās uz klavierēm, stīgām, pat marimbas jūtams svaigums.

Albumu Hemiltonam palīdzējis producēt «Vampire Weekend» taustiņnieks Rostams Batmanglijs (Rostam Batmanglij), kurš arī divu dziesmu līdzautors. Viena no tām jestrā «Alexandra» (skat. video), otra - «I Retired», kurā skan šāda zīmīga frāze, kas, iespējams, palīdz saprast «The Walkmen» pajukšanas iemeslus: «No one knows what I was fighting for/I don't even know myself anymore» («Neviens nezina, par ko es cīnījos, arī es pats to vairs nezinu.»)

Izdošanas datums - 02.06.2014.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu