Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto
Esam privileģēti. Mūsu acu priekšā radoši (cits veiksmīgāk, cits mazāk...) nosirmo sešdesmito gadu rokmūzikas pirmā paaudze. Sākot ar Bobu Dilanu, beidzot ar Polu Makartniju. Daudzi no šīs roka zelta ēras vēl šodien turpina aktīvi muzicēt, izdot jaunus ierakstus, koncertēt un papildināt savus paragrāfus rokmūzikas vēstures grāmatās. Nešaubos, ka jau pavisam drīz par Dilanu, Bītliem, «Velvet Underground» pasaules prestižākajās augstskolās būs atsevišķi lekciju kursi... Viens no mūziķiem, kurš turpina aktīvi rosīties un par kuru nākotnes rokmūzikas studentiem varētu būt īpaši interesanti klausīties, ir «vīrs, kas piedzimis uzvalkā» - Braiens Ferijs (Bryan Ferry).
Bryan Ferry «Avonmore»
(BMG)
10/12
Tiesa, Ferijs, lai arī dzimis 1945. gadā, sešdesmitajos gados vēl tikai gatavojās savam lielajam iznācienam. Būdams Ņūkāslas mākslas skolas students, viņš, pateicoties pasniedzējam, popārta tēvam māksliniekam Ričardam Hamiltonam (Richard Hamilton), ar rokmūziku, īpaši ar amerikāņu blūzu bija labi pazīstams. Toreiz Ņūkāslas ostā bieži piestāja kuģi no blūza dzimtenes Amerikas, kas ieveda Apvienotajā Karalistē tā laika svaigākās skaņuplates. Paralēli studijām Ferijs darbojās studentu grupā «The City Blues», vēlāk izveidoja grupu «The Banshees» (viņš, starp citu, klavieres iemācījās spēlēt tikai pēc divdesmit gadu vecuma) un sešdesmito gadu beigās kopā ar nākamo «Roxy Music» basģitāristu Greiemu Simpsonu (Graham Simpson) dibināja rokgrupu «The Gas Board».
Tomēr tikai septiņdesmito gadu sākumā, kad progroks bija nedaudz iesūnojis, bet glemroks tikai gatavojās lielajam sprādzienam, Ferijs kopā ar jaundibināto «Roxy Music», sintezējot šos divus žanrus, britu salās guva pirmo lielo ievērību.
Kopš tā laika Ferijs ir nemitīgi atradies kustībā, izdodams jaunus skaņu ierakstus un koncertēdams (2007. gadā viņš viesojās arī Rīgā).
Daudz nekavēšos vēsturē, tik vien piebildīšu, ka Ferijs pats sevi vairāk uztver kā interpretu, izpildītāju, mazāk kā komponistu, dziesminieku. Jau septiņdesmitajos gados, paralēli «Roxy Music», viņš izdeva soloalbumus, kuros dziedāja citu komponistu mūziku. Kaverversiju Ferija katalogā ir ļoti daudz. Jāmin kaut vai viens no populārākajiem viņa hitiem «Let's Stick Together». Daudzi nemaz nezina, ka tas ir amerikāņu blūzmeņa Vilberta Harisona (Wilbert Harrison) 1962. gada skaņdarbs.
Ja par mūsdienām, tad jāpiebilst, ka 2002. gadā Ferijs bija sacerējis pāris jaunas dziesmas, tad pēc astoņiem gadiem platē «Olympia» (uz vāka Keita Mosa) vēlreiz atgriezās pie oriģinālmūzikas, taču, manuprāt, tikai šogad, ar jauno «Avonmore» 69 gadus vecajam meistaram izdevies trāpīt desmitniekā.
«Olympia» bija tipiska noskaņu plate, turpretī «Avonmore» pamatā ir dziesmas.
Tādas kā, piemēram, 1985. gadā izdotā «Slave to Love». Jaunie skaņdarbi - «Midnight Train» un «A Special Kind Of Guy» noteikti liekami blakus labākajiem Ferija un «Roxy Music» 80. gadu ierakstiem.
«Avonmore» Foto: Publicitātes foto
Jaunā plate tapusi kopā ar līdzproducentu Retu Devisu (Rhett Davies), ar kuru Ferijs sadarbojas jau kopš 1999. gada standartu plates «As Time Goes By». Kā viesmūziķi ierakstā piedalās vairāki mūziķi no «Olympia» sesijām (RHCP basists Flī, disko ģēnijs Nails Rodžers, basa virtouzs Markuss Millers (Marcus Miller) u.c.), kā arī Marks Noflers (Mark Knopfler), saksofonisti (Freijam allaž patikuši saksofona solo) Ričards Vaits (Richard White) un Meisio Pārkers (Maceo Parker). «The Smiths» ģitārists Džonijs Mars (Johnny Marr) ir dziesmas «Soldier of Fortune» līdzautors. Savulaik astoņdesmitajos gados abi jau sadarbojušies.
No vienpadsmit dziesmām deviņas ir oriģināli, bet divas - «Send in the Clowns» un Roberta Palmera «Johnny & Mary» ir kaverversijas. «Johnny & Mary» versija iekļauta arī norvēģu elektroniskās mūzikas producenta Toda Terjes (Todd Terje) šā gada sākumā izdotajā platē.
Ferijs var patikt un var arī nepatikt, viņa pleibojiskais, manieriskais tēls, erotizētais, viegli čukstošais dziedājums var tiešām krist uz nerviem, taču mazās devās, ņemot vērā aiz loga valdošos vējus, viņa mūzika spēj uzburt īpašu noskaņu. Ar «Avonmore» tas ir izdevies.
