Šodien (2. martā) oficiāli klajā nāk otrais bijušā Mančestras grupas «Oasis» līdera Noela Galahera (Noel Gallagher) un viņa pavadošās grupas «High Flying Birds» studijas albums, kuru producējis pats 47 gadus vecais meistars. Noels pie jaunās plates muzikālajām ietekmēm min jau sen mums visiem labi zināmus vārdus - «T Rex», «The Rolling Stones» un «Queens Of The Stone Age», kas nozīmē tikai vienu - nekādi jauni zili brīnumi šajā albumā nav atrodami.
Noel Gallagher's High Flying Birds «Chasing Yesterday»
(Sour Mash)
8/12
Albums seko 2011. gada solo debijai «Noel Gallagher's High Flying Birds» (skat. recenziju).
Pirms došanās studijā Noels bija sacerējis kādas piecdesmit dziesmas, no kurām acīmredzot desmit labākās arī iekļautas ierakstā ar nostalģisko nosaukumu «Chasing Yesterday». Muzikāli viņš pēdējos nu jau kādus piecpadsmit gadus ir tik paredzams, ka nav ne mazākās vēlmes uzzināt, kā tad skan tās 40 dziesmas, kas palikušas aiz strīpas. Kaut kas no Bītliem, kaut kas no «madchester» basa gājieniem, kaut kas no «Kinks», «stouniem» utt. Tas viss veido Noela skaņu, kurai viņš ir uzticīgs visus pēdējos padsmit gadus. Pēdējā reize, kad Noels mani tiešām pārsteidza, bija 2000. gadā, kad klajā nāca «Oasis» singls «Go Let It Out» - tajā bija jūtama skotu dīvaiņu «The Beta Band» ietekme (Noels pats to atzina).
Kā trāpīgi atzīmē vairāki mūzikas kritiķi, daudz interesantāk lasīt ir Noela intervijas.
Viņa asā mēle reizēm tik precīzi pasaka to, ko daudzi no mums domā, bet nespēj izteikt vārdos. Piemēram, viens no pēdējiem «Noela upuriem» bija rudais britu puika Eds Šīrans (Ed Sheeran), kurš šobrīd ir neticami populārs un viens pats uzstājas milzīgās koncertzālēs. «Nespēju dzīvot tādā pasaulē, kur Eds Šīrans izpārdod stadionus,» Noels nesen izteicās, reaģējot uz to, ka jūlijā Šīrans izziņojis trīs lielkoncertus Vemblija stadionā, kurā ir 80 000 vietu. Pavisam nesen par Noela «peramajiem zēniem» kļuva «jaunie Radiohead» - britu puiši «Alt-J». «Tas, ka vienam no viņiem ir ūsas, nav pieņemami,» viņš izteicies. Jāpiebilst, ka Noelam arī grupa «Radiohead» nekad tā īsti nav patikusi. Tagad skaidrs, ka arī ūsaini hipsteri viņam nav pa prātam.
Vispār, ja Noels pievienotos tvitera lietotājiem, tad viņa mikroblogs būtu viens no jautrākajiem. Tiesa, pats viņš saka, ka to nedarīs.
«Es reizēm tiešām saku to, kas uz mēles. Es iekultos milzīgās nepatikšanās. Ja intervijās varu kādreiz vainu novelt uz žurnālistiem, tad tvitera gadījumā es par saviem izteicieniem vienkārši varētu nonākt aiz restēm,» viņš skaidro.
Ar humoru un, izrādās, arī ar paškritiku Noelam viss ir kārtībā. Viņš kritiski ir izvērtējis paša daiļradi, atzīstot, ka pēc otrā «Oasis» albuma bija ieslīdzis radošā krīzē un albumi «Be Here Now» un «Standing on the Shoulder of Giants» nav izdevušies. Kādā intervijā viņš nosaucis tikai divpadsmit dziesmas, kas, viņaprāt, ir tiešām izdevušās. Tās ir «Supersonic», «Rock N Roll Star», «Some Might Say», «Don’t Look Back in Anger», «Champagne Supernova», «D’You Know What I Mean», «Everybody’s On the Run», «The Importance of Being Idle», «Lyla» un divas no šīs plates - «Riverman» un «The Right Stuff».
Pirmā no tām - «Riverman» ir jaunā albuma ievadošā kompozīcija. Tās pamatā klasisks «Oasis» akustiskās ģitāras akordu salikums, kustīgs bass sešdesmito gadu popmūzikas garā, un lirisks Noela dziedājums, kas bridžā atveras ar skaistu divbalsību (žēl, ka ne kopā ar brāli Liamu). Tā vietā, lai turpinātu ar otro pantu, Noels iestrādājis sulīgu, mazliet «gilmorisku» ģitāras solo, kuru pēc klusas atkāpes papildina gaumīga, īsa saksofona iespēle (Jim Hunt). Dziesmai attīstoties, fonā arvien uzstājīgāk ieskanas pūtēju grupa, un dziesmas pēdējā minūte ieslīgst meditatīvā «madchester» stila grūvā ar saksofona dekorācijām.
Saksofons rotā arī otru minēto Noela top12 dziesmu, kas iestrādāta plates vidū. «The Right Stuff» pamatā arīdzan astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā populārais indīdeju mūzikas šablons. Balss ierakstīta divos ceļos - viens no tiem falsetā, radot asociācijas ar «The Charlatans», kuri, starp citu, arī šogad izdevuši skanīgu un cienījamu ierakstu.
Ko vēl lai piebilst? Albuma pēdējā dziesmā «Ballad of the Mighty I» ģitāras partiju iespēlējis bijušais «The Smiths» ģitārists Džonijs Marss (Johnny Marr). Un, manuprāt, tieši šī dziesma ir jaunā albuma veiksmīgākais veikums.
Protams, Noelam sen nekas īsti vairs nav jāpierāda, viņš ir deviņdesmito gadu roka leģenda, taču no malas izskatās, ka pēdējos padsmit gadus Noels ir tik ļoti apmierināts ar to komforta zonu, kurā viņš mīt, ka no radošā aspekta sanāk tāda mīņāšanās uz vietas, sevis un citu nemitīga citēšana. Par ko lai dzied? Tāds ir jautājums.
Izdošanas datums - 02.03.2015.
