Pirms ķeramies klāt potenciāli svarīgākajam nedēļas (kas zina, varbūt mēneša? Gada?) albumam - Prinsa (Prince) «HITNRUN Phase One» (nekad nevar zināt, ko šis vīrs sarūpēs - šedevru vai kaut ko pilnīgi neklausāmu), kas šonedēļ oficiāli publiskots Jay-Z kūrētajā mūzikas straumēšanas vietnē «Tidal», ieskatīsimies divu jaunās paaudzes Prinsa mācekļu albumos. Šodien tas būs Migela trešais studijas darbs, rīt - «The Weeknd» šā brīža numur 1 albums.
Miguel «Wildheart»
(RCA)
10/12
Talantīgi, izskatīgi R&B dziedoņi diemžēl nāk un iet. Reti kuram izdodas izveidot nopietnu karjeru, reti kuram izdodas pielāgoties, mainīties līdzi laikam. Pēdējo padsmit gadu etalons Ašers (Ushers) ļāvis daudziem izmantot savu veiksmes formulu, taču ilgstoši to ekspluatēt izdevies tikai dažiem. Kur palicis Bobijs Valentino (Bobby Valentino), Dž. Holidejs (J. Holiday) vai Mario (atceraties lielisko «Let Me Love You»)? Par šiem puišiem neko daudz vairs nedzird...
Migels (pilnajā vārdā - Migels Džontels Pimentels (Miguel Jontel Pimentel), dzimis 1985. gadā) R&B mūzikā no vienas puses arī ienāca kā Ašera klons (2006. gadā izdots singls un video «Getcha Hands Up», kurā 19 gadus vecais Migels atbilst visām tā laika R&B klišejām). Labi, ka tolaik kaut kas nogāja greizi un debijas albums netika uzreiz sasteigts un izdots. Vēlāk, jau būdams mazliet vecāks un gudrāks, apbružājies industrijā, komponējot dziesmas citiem (līdzautors Jaheim balādei «Finding My Way Back»), viņš intervijās par savām muzikālajām ietekmēm minēja vairākus rokmūziķus (Deividu Boviju, Džimiju Hendriksu, Frediju Merkūriju, arī Prinsu (viņu var pieskaitīt daudziem žanriem)), klāstīja, ka vēlas ierakstīt dziesmas ar Bjorku, un savā mūzikā blakus tam laikam raksturīgiem hiphopa bītiem un R&B dekorācijām piemeta klāt arī šo to no neosoula. Kad beidzot ilgi gaidītā debijas plate «All I Want Is You» nāca klajā 2010. gadā, viņš savā mūzikā pieturējās pie gana tradicionāla R&B un neosoula skanējuma, saturiski īpaši dziļi nerokot. «I don't wanna be loved, I just wanna quickie» («Es nevēlos, lai mani mīlētu, bet vienkārši vēlos vienu ātro») u.tml. Tomēr vietām šajā ierakstā ieskanējās arī šis tas svaigs, kas tāds, kas mūzikas bosiem lika investēt Migela popularizēšanā arī turpmāk.
Migels, kura vēnās plūst meksikāņu un afrikāņu asinis, nepievīla. Jau ar otro solo albumu «Kaleidoscope Dream» viņš sevi apliecināja kā nopietnu mūsdienu soulmūziķi. Dažās dziesmās («Adorn») citējot Mārvina Geja seksuāli uzlādēto «Sexual Healing», šur tur eksperimentējot ar bītiem (vietām albums izklausās tā, it kā to būtu producējuši «Animal Collective»), rezultātā nopelnot «Grammy» nomināciju jaunizveidotā kategorijā «Urban contemporary album». Balvu Migels neieguva, tā nonāca Frenka Oušena rokās, par ko Migels vēl joprojām ir uzmetis lūpu. Nesen intervijā «The Sunday Times» viņš izteicās, ka «sacer labāku mūziku nekā Oušens», par ko vēlāk «it kā» atvainojās.
Šajā kategorijā bija nominēts arī Krisa Brauna albums, taču šis huligāns un homofobs ceremonijā uzvedās pavisam necienīgi, kad izdzirdēja, ka balva pienākas Oušenam (skat. resursus).
Lai kā arī būtu, mūzikas prese Migelu, Frenku Oušenu, arī agrīno Aloe Bleku, «The Weeknd» u.c. nodēvēja par «alternative R&B», kas uz kādu brīdi varbūt arī precīzi raksturoja šo mākslinieku centienus izrauties no tradicionālā R&B apskāvieniem.
Tiesa, jau drīz Migels ierakstīja duetu ar Meraiju Keriju (Mariah Carey) «#Beautiful» un iesoļoja komerciāli atzīto mākslinieku klubā.
Beidzot esam nonākuši līdz trešajam albumam «Wildheart», kas klajā nāca jau vasarā.
Šis
ieraksts ilustrē Migela vēlmi savienot intelektu un erotiku, balansējot starp juteklisku, smalku un brīžiem tiešu runu.
«I’m your pastor, baby/ Confess your sins to me while you masturbate» («Esmu tavs priesteris, mazulīt, izsūdzi savus grēkus man, kamēr masturbē») skan dziesmā «The Valley», kas mazliet apspēlē arī Sanfernando ielejas (Losandželosā) porno industriju. Muzikāli skaņdarbs sasaucas ar «The Neptunes» producentu darbu - abstrakts bīts, divu nošu fona vokāls, ko visu kopā satur pulsējošs sintezatora efekts.
Protams, Migels nav nekāds novators savas intīmās dzīves apdziedāšanā, tas pats Prinss to preparējis krustu šķērsu, taču atšķirībā no Prinsa, kurš pēdējos gados nav spējis integrēties jauno «aktuālo» skaņu plūsmā, pārtopot par klasiķi, kurš rada marginālus ierakstus, Migels tur roku uz pulsa. Arī sekss Migela dziesmās netiek apdziedāts tikai no vīrieša pozīcijām, bet gan attiecību kontekstā. Starp citu, Migelam ir nopietnas, noturīgas attiecības ar modeli Nazaninu Mandi (abi ir pāris jau desmit gadu), un šis tas no dziedātāja iekšējās cīņās starp uzticību un kārdinājumu (viņam ir 29, un viņš ir slavens) saklausāms arī šajā platē.
Viena no plates virsotnēm ir «What's Normal Anyway», kurā Migels atsedz to, ka nejūtas piederīgs nevienai kopienai. «Too proper for the black kids, too black for the Mexicans, what's normal anyway?» («Pārāk kārtīgs priekš melnādainajiem, pārāk melns priekš meksikāņiem, kas vispār ir normāli?») viņš jautā.
Ja Diandželo (D'Angelo) paļaujas uz citiem mūziķiem, producentiem, tādējādi radot ko īpašu, tad Migels ir pats sev saimnieks. Viņš ir perfekti apguvis skaņas pierakstīšanas un producēšanas mākslu un šajā platē ir savērpis pamatīgu skaņu un tembru karuseli.
Ieraksts prasa nopietnu iedziļināšanos, bet ir tā vērts!
Noteikti viens no pretendentiem uz labākā albuma godu arī šā gada «Grammy» kategorijā «Urban contemporary album».
Izdošanas datums - 29.06.2015.
