Turpinām ielūkoties «Mercury» balvai nominētajos britu mūzikas albumos, un šoreiz uzmanības centrā ieraksts, kas izdots jau pagājušā gada nogalē - Džeimija Vūna modernā soula albums «Making Time».
Jamie Woon «Making Time»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Jamie Woon «Making Time»
(Polydor)
9/12
Par šo talantīgo ķīniešu izcelsmes (viņa tēvs ir Malaizijas ķīnietis, māte skotiete ar īru saknēm) mūziķi pirmo reizi rakstīju pirms pieciem gadiem, kad melomānu un ne tikai vidū atzinību guva Vūna pirmais oficiālais albums «Mirrorwriting» (skat. recenziju). Tolaik, kad savu uzvaras gājienu sāka jaunās paaudzes dziesminieki, un paralēli Londonas dabsteps sāka izlauzties topos, Vūns bija tas, kas šīs divas pasaules sakausēja. Vēl aizvien lieliski skan viņa tā laika populārākais singls «Night Air», kuru daļēji producējis dabstepa lāpnesis Vils Bīvans (Will Bevan) aka «Burial».
Vūns pirmo ievērību guva vēl agrāk, kad 2007. gadā izlaida kaverversiju slavenai amerikāņu folka dziesmai «Wayfaring Stranger». Būdams populārās mūzikas skolas «BRIT School» absolvents (viņš skolu beidza gadu vēlāk nekā Eimija Vainhausa), viņš diezgan ātri sāka kāpt pa karjeras kāpnēm mūzikas biznesā, līdz nonāca līdz raidsabiedrības BBC aptaujas «Sound of 2011» 4. vietai.
Neliela kritiska atkāpe. Mūzikas sabiedrībā runā, ka minētās «BRIT School» beigšana nodrošina māksliniekiem zināmas privilēģijas - brīvāku pieeju industrijas infrastruktūrai, jo šī skola, kurā studē jaunieši no 14 līdz 19 gadiem, faktiski sagatavo jaunās popzvaigznes, un dara to, ko kādreiz Lielbritānijā darīja lielās ierakstu kompānijas, investējot līdzekļus jaunos mūziķos. Adele, Eimija Vainhausa, Keita Neša (Kate Nash), Keitija Melua (Katie Melua), Leona Luisa (Leona Lewis), Džesija Dž. (Jessie J)... tās ir tikai dažas no skolas absolventēm, kas veiksmīgi startējušās mūzikas pasaulē. «Tas nav pa īstam, tā rokenrolā nenotiek,» par šo skolu un tās audzēkņu sagatavošanu saka kritiķi, taču, tāpat kā dažādi talantu šovi, ir lietas, kuras mūzikas industriju ir ietekmējušas neatgriezeniski, un neko mainīt vairs nav iespējams.
Atgriežoties pie Vūna, jāsaka, ka arī viņš ir labi sagatavots, taču lielus komerciālus panākumus, salīdzinoši ar dažiem saviem kursa biedriem, nav guvis. Tiesa, mūzikas kritiķu cieņu viņš ir izpelnījies. Ierakstiem un mūzikas sacerēšanai viņš pieiet ļoti atbildīgi, un tāpēc jaunais albums arī tapis vairākus gadus.
Pats Vūns intervijās atzīst, ka viņš dziļākā būtībā ir dziesminieks, un skaņdarbus komponē ar akustisko ģitāru. No sevis neaizmuksi, un tāpēc šajā jaunajā albumā Džeimijs atteicies no izteiktām elektroniskām dekorācijām, kas raksturoja debijas plati. Kā galvenos iedvesmas avotus viņš min 70. gadu soulmūziku, īpaši Bilu Vitersu (Bill Withers). Būtībā jaunā plate ir tāds kā vieglāks Džeimijs Lidels (Jamie Lidell), bet ne tik melodisks un komerciāls kā Meijers Havtorns (Mayer Hawthorne).
Sekojot neosoula milža Diandželo piemēram, arī Vūns izvēlējās jauno albumu ierakstīt dzīvajā ar pavadošo grupu. Albumā izteikti jūtama dzīva basa, dzīvu bungu skaņa, kuru papildina taustiņi, pūtēji un paša Vūna niansētais vokāls.
Rezultāts ir labskanīgs, silts modernā soula ieraksts, kuram pilnai laimei pietrūkst kāds «Ain't no Sunshine» kalibra singls... ja jau tika pieminēts Bils Viters.
Līdzīgi mākslinieki: Bilāls, Bils Viters, Luiss Teilors.
Izdošanas datums: 06.11.2015.